• Tomāts - mīlestības zelta ābols

    Ilgas debates par to, vai tomāts ir auglis vai dārzenis, noveda pie pārsteidzoša rezultāta: tomāts ir oga-dārzenis. Oga ir bioloģiskā īpašība, dārzenis ir kulinārā. Tuvāko radinieku trīsvienībā - kartupeļos, baklažānos un tomātos - sarkanais un sulīgais tomāts ieņem īpašu vietu, neskatoties uz to, ka gandrīz līdz pagājušā gadsimta sākumam tas tika uzskatīts ne tikai par kaitīgu, bet pat indīgu. Tomēr tas ir ziemeļu valstīs. Spānijā, Itālijā, Ungārijā tomātus degustēja daudz agrāk. Bet vairāk par to vēlāk. Pirmkārt, par iemīļotā augļa dzimteni.

    Lasīt
  • Skābēti kāposti - vēsture ar ģeogrāfiju

    Kas var būt vienkāršāks par kāpostiem? Nekas. Baltie galviņkāposti ir lētākais, veselīgākais un gardākais produkts uz mūsu galda jau vairāk nekā desmit gadsimtus. Kāposti jau sen ir ne tikai produkts, tie ir ieguvuši simbolisku un pat rituālu nozīmi. Jūs visi zināt seno tradīciju – pēdējam karstajam ēdienam kāzās jābūt gatavotam no kāpostiem, visbiežāk skābētiem kāpostiem. Tas ir signāls visiem viesiem, ka maltīte ir beigusies, saimniekiem vairs nekas nav atlicis. Bet sāksim ar kāpostu vēsturi.

    Lasīt
  • Aligatorbumbieris vai vienkārši avokado

    Persea americana, aligatorbumbieris, nabagu govs, eļļa nabadzīgajiem - kā tikai nesauca šo augli, ko acteki no neatminamiem laikiem izmantoja pārtikā. Augļi tika novērtēti ne tikai par to garšu un uzturvērtību, bet arī par labvēlīgajām īpašībām un jo īpaši par spēju vairākkārt palielināt vīrišķo spēku. Tāpēc sākotnējais nosaukums - ahuakakuahutls - tiek tulkots kā "olu koka auglis". Jāsaka, ka līdz šim avokado pārsvarā ir bijis amerikāņu auglis, neatņemama meksikāņu virtuves sastāvdaļa. Tirgotājiem bija vajadzīgi vairāk nekā simts gadi, lai avokado no eksotiska un “negaršīga” augļa pārvērstu par masu patēriņa augli. Tagad augļus var redzēt jebkurā lielveikalā un visu gadu.

    Lasīt
  • Lēcas – veikalu apakšējos plauktos aizmirsts brīnums

    Lielveikalu plauktos tās atrast ir grūti. Pamanāmā vietā liek pulētus rīsus, griķus, grūbas un mannu. Lēcas jāmeklē zemākajos plauktos, blakus zirņiem. Tās pārdod nelielos iepakojumos, ne vairāk kā 500 gramu. Tās ir dārgas (pakas izmaksas var sasniegt 4 - 5 eiro), tāpēc visbiežāk tās tiek palaistas garām, ignorētas, nepamanītas. Taču lēcas ir ne tikai senākais cilvēku ēdiens, bet arī īsts brīnums. Augs ir veidots tā, lai tas neuzsūc nitrātus vai citu mēslošanas līdzekļu kaitīgās frakcijas. Turklāt to var droši audzēt piesārņotā augsnē, pat radioaktīvā. Tās vienmēr ir videi draudzīgas un satur cilvēkiem ārkārtīgi vērtīgas uzturvielas. Es nepieminēšu duci vitamīnu un minerālvielu savienojumus, kas ir atrodami graudaugos, runāšu par unikālo un cilvēkiem visnoderīgāko. Lēcas satur saliktos ogļhidrātus, kas ilgstoši tiek sagremoti un sniedz cilvēkam sāta sajūtu, bet kaloriju daudzums tajās ir minimāls. Senie graudaugi ir ideāls produkts tiem, kas vēlas zaudēt svaru. Augstais triptofāna saturs, kas tiek pārveidots par serotonīnu, pasargā mūs no depresijas, uzlabo garastāvokli un padara mūs laimīgākus. Augstais šķiedrvielu saturs normalizē kuņģa-zarnu trakta darbību, cinka sāļi dod mums enerģiju, aminoskābju kombinācija palīdz pazemināt holesterīna līmeni asinīs, attīra asinsvadus un normalizē sirds darbību, pazemina cukura līmeni asinīs, palīdz tikt galā ar hipertensiju. Neviens mūsdienu pārtikas produkts nevar lepoties ar šādu noderīgu īpašību kopumu. Bet galvenais – lēcas – ir ļoti garšīgas gan zupā, gan kā piedeva un pat kā deserts.

    Lasīt
  • Gurķis – gurķītis

    Mūsdienās nav nekā vienkāršāka un pazīstamāka par gurķi. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie šiem zaļajiem augļiem, ka bieži tos pat nepamanām. Katrā ledusskapī, pagrabos un virtuves skapjos glabājas marinētu un sālītu gurķu burciņas. Pirms 30 gadiem svaigo gurķu sezona beidzās augustā un sākās tikai februārī, kad parādījās pirmie garie siltumnīcas gurķi, pret kuriem joprojām izturamies vēsi, dodot priekšroku vietējiem, īsajiem, kārpainajiem, kraukšķīgajiem lauka gurķiem.

    Lasīt
  • Kanēlis – Ziemassvētku smarža un ārstnieciskās īpašības

    Un atkal garš stāsts, atkal Ķīna un Ēģipte. Bet šī garšviela bija visvēlamākā un dārgākā, visnoderīgākā un garšīgākā. Tāda tā palikusi līdz mūsdienām, lai gan tagad smaržīgā pulvera paciņa ir diezgan lēta un atrodas visu pārtikas preču veikalu plauktos. Ar kanēļa smaržu saistās Ziemassvētki, smalkmaizītes ar to ir ļoti brīnišķīgas. Kanēlis tiek izmantots medicīnā, kosmetoloģijā un parfimērijas rūpniecībā. Bet stāsts par to ir kā trilleris.

    Lasīt
  • Dilles: no mīlestības pušķiem uz pusdienu galdu

    Daba rūpējās par cilvēku. Tā karstajos avotos izšķīdināja derīgos sāļus, attīrīja avotu ūdeņus no kaitīgiem piemaisījumiem un piesātināja ar lietderīgajiem. Tūkstošiem ārstniecības augu sugu bija jāpalīdz cilvēkam tikt galā ar visām iespējamām infekcijām un veselības problēmām. Prāts - lielākā dāvana no visām, ko cilvēki ir saņēmuši - bieži vien netiek izmantots paredzētajam mērķim, bet tas tā ir noticis un neko nevar darīt. No galvenajiem derīgajiem augiem, ko cilvēki izmanto pārtikā, izceļas līderu trīsvienība: pētersīļi, koriandrs un dilles. Dilles izceļas pat uz šīs zeltainās (vai drīzāk zaļās) trīsvienības fona. Šķiet, ka šis augs ir radīts, lai pārkāptu visus noteikumus cilvēku veselības labā.

    Lasīt
  • Medus - gardumam 50 miljonu gadu

    Zinātnieki uzskata, ka savvaļas bites uz mūsu planētas parādījās pirms 50 miljoniem gadu, kas nozīmē, ka medus vēsture vairākus desmitus reižu pārsniedz cilvēces vēsturi. Medu bites gatavoja tikai un vienīgi sev, taču visi apkārtējie visiem spēkiem centās to viņām atņemt, tāpēc nācās to vākt daudz vairāk, nekā bija nepieciešams, lai spiets izdzīvotu. Saldo gardumu kāroja daudzi dzīvnieki. Par medu ar bitēm cīnījās arī cilvēkveidīgie pērtiķi...

    Lasīt
  • Rutki – garša un ieguvums no Senās Ēģiptes līdz mūsdienām

    Jaungada brīvdienas ir pagājušas, palikušas pagātnē, ja vien, protams, neskaita problēmas, kuras palikušas pēc tām. Es domāju gremošanas traucējumus, pārēšanās sekas un varbūt pat hroniska gastrīta saasināšanos. Laiks parunāt par šodien tik nepelnīti aizmirstajiem un nenovērtētajiem rutkiem. Protams, nevar nepažēloties par to, ka nebūt ne katrā lielveikalā var atrast rutkus, kas ir vistuvākais redīsa un ķīniešu baltā redīsa (daikona) radinieks. Par laimi, daudzi to joprojām audzē, zinot par visām tā noderīgajām īpašībām un izcilo garšu. Rutkus ēda jau senajā Ēģiptē. To var teikt ar pārliecību, jo šīs sakņu kultūras attēls ir atrodams daudzu faraonu kapeņu gleznās. Teikšu pat vairāk: viņi ēda ne tikai pašu rutku, bet arī tā lapas. No lapām tika izspiesta smaržīga augu eļļa, kas arī bija noderīga veselībai. Ēģiptē rutkus pārsvarā ēda neapstrādātus, tos iekļāva piramīdu celtnieku uzturā, aristokrāti tos visbiežāk izmantoja kā zāles. Bet Grieķijā jau tika gatavots vairāk nekā ducis ēdienu, tika audzētas vairākas šīs asās, smaržīgās un aromātiskās sakņu kultūras šķirnes.

    Lasīt
  • Laikraksta “Ezerzeme” žurnālistu Ētikas kodekss

    Vārda un preses brīvība ir būtisks demokrātijas priekšnosacījums. Žurnālistu pienākums ir aizstāvēt vārda un preses brīvību. Žurnālisti nepakļaujas nekādai ietekmei, kas ierobežo brīvu informācijas plūsmu vai traucē atklātas debates par jebkuru sabiedrībai nozīmīgu jautājumu.

    Lasīt