.JPG)
Spānija ir īpaša valsts ar īpašu kultūru. Sāksim ar to, ka kulinārijas tradīcijas šajās vietās ir jau no Romas impērijas laikiem, kad ibēriešiem – Pireneju jeb Ibērijas pussalas pamatiedzīvotājiem – pateicoties iespaidīgajam attālumam no Romas, izdevās saglabāt savu kultūru un tradīcijas, izvairīties no svešas ietekmes. Arābu tradīciju spēcīgā ietekme - Pireneji ilgu laiku bija kalifāta sastāvā - joprojām jūtama ne tikai kulinārijā, bet arī citās spāņu kultūras un mākslas nozarēs. Jēdziens “spāņi” ir ļoti nosacīts, jo katrā vēsturiskajā apgabalā tradīcijām, paražām un pasaules uzskatiem ir sava identitāte un unikalitāte. Mēs sākam spāņu virtuves mēnesi ar ēdienu, kas nav ne sens, ne tradicionāls visai valstij. Taču tieši šis vienkāršais un neizsmalcinātais ēdiens iedvesmoja katalāņus sarīkot vairākus jautrus festivālus, kas veltīti ceptiem sīpoliem ar pikantu mērci. Tātad, esam Katalonijā...
Katalāņi lepojas ar savu īpašo izcelsmi, īpašo valodu, ekonomiskajiem panākumiem un, protams, īpašo virtuvi. Kalsota vēsture aizsākās 19. gadsimta beigās. Jaunais sīpolu veids parādījās, pateicoties kāda zemnieka Šata de Benadžesa radošajai domāšanai, kurš dzīvoja netālu no pilsētas ar romantisko nosaukumu Valls, Katalonijas ziemeļos. Šis zemnieks audzēja sīpolus, šai vietai ierastos - vienu no šalotes sīpolu šķirnēm. Ar īpašu degsmi rušinot sīpolu dobes, viņš aizvien augstāk uzrušināja zemi uz sīpola saknes. Leģenda nepaskaidro, kāpēc viņš tā rīkojies, bet rezultātā izauga iepriekš neredzētas formas sīpoli. Zaļie loki bija īsi un stingri, savukārt sīpola galva, gluži pretēji ierastajam, bija nevis apaļa un cieta, bet garena un mīksta. Tālāk leģenda vēsta, kā de Benadžess uz atklātas uguns gatavoja dārzeņu sautējumu, pēc tam novērsās un visus dārzeņus pārcepa līdz oglēm. Viss, izņemot sīpolus, bija kļuvis neēdams. Bet sīpoli, nomizoti no apdegušajām kārtām, izrādījās pārsteidzoši aromātiski un saldi. Jau drīz apkārtnes zemnieki, pēc tam Vallsas iedzīvotāji un pēc tam visa Katalonija uzzināja par jauno sīpolu ēdienu. Simts gadus vēlāk sīpoli ar nosaukumu Kalsot tika gatavoti ne tikai Spānijā, bet arī Itālijā un Francijas dienvidos. Veiksmīgi kulinārijas eksperimenti izplatās ļoti ātri.
Ir arī cita šī veida sīpolu izcelsmes versija. Tos audzēja Romas impērijas laikā, un jau pirms diviem tūkstošiem gadu patriciešu galdā tika pasniegti salāti ar kalsota piedevu. Bet leģenda ir leģenda...
Klasiskā recepte paredz, ka sīpoli jācep uz atklātas uguns, un par malku jāizmanto sausie vīnogulāju zari. Tikai tā un ne citādi. Bet... Mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Ikviens vēlas pagaršot kalsotus, bet vīnogulāju malka nav pieejama visiem. Un pats sīpols diezgan reti parādās tirgos un veikalu plauktos ārpus Katalonijas. Pat ēdiena dzimtenē šos sīpolus svaigā veidā pārdod tikai četrus mēnešus – no janvāra līdz aprīlim. Tieši šajā laikā visā Katalonijā notiek sīpolu svētki. Bet ārpus Spānijas Kalsots tiek gatavots no puraviem, ņemot tievākos kātus, un zaļo daļu pilnībā nogriežot. Garša gandrīz tāda pati, lai gan Vallsas iedzīvotāji šim apgalvojumam nekad nepiekritīs. Un lieta nav sīpolos, bet gan mērcē, kas noteikti tiek pasniegta kopā ar šo ēdienu. Par to jāpastāsta atsevišķi.
Mērcēm spāņu virtuvē ir ļoti liela nozīme. Turklāt vienam un tam pašam ēdienam, bet ar dažādām mērcēm, var būt dažādi nosaukumi. Servantesa un Velaskesa valstī šo ēdiena sastāvdaļu pagatavošana tiek uztverta ļoti nopietni. Tātad kalsots nav iespējams bez romesko mērces. Šī mērce tiek gatavota ar īpašu rūpību, jo tieši tā kalsotus padara neatkārtojamus. Šīs mērces pamatā ir tomātu pasta, bet vislabākais ir biezenis no sasmalcinātiem gataviem tomātiem. Otra svarīgākā sastāvdaļa ir ķiploki. Labāk, ja tie ir pašu audzēti, ar īpaši izteiktu garšu. Tālāk pēc garšas pievieno asos sarkanos piparus, sāli, kviešu rīvmaizi, olīveļļu un divu veidu maltus riekstus - mandeles un lazdu riekstus. Mērci gatavo rūpīgi. Visas sastāvdaļas jāsajauc pilnīgi viendabīgā masā, tikai šajā gadījumā garša būs tāda, kāda nepieciešama pie ceptiem sīpoliem. Ja iepriekš mērcei riekstus un garšvielas sagatavoja piestā, kas prasīja ilgu laiku, tad šodien romesko pagatavošanai diezgan piemērots ir blenderis.
Kalsota festivāla laikā notiek arī sīpolu ēšanas sacensības. Restorānos līdz ar šo ēdienu atnes speciālus priekšautiņus, kā arī trauku ar smaržīgu ūdeni, lai pēc maltītes nomazgātu rokas. Ēšanas tehnika ir šāda: iegareno sīpolu nomizo ar rokām (ideālā gadījumā tā garumam jābūt vismaz 20 centimetriem), iemērcam mērcē un liek mutē veselu, rūpīgi sakošļājot. Galvenais šajā mākslā ir tas, lai priekšauts paliek tīrs. Viegli nav, bet kalsotu ēšanas sacensību dalībniekiem tas izdodas, lai gan, protams, visi pirms sacensībām iziet ilgu sagatavošanās posmu.
Kalsots ir mazkaloriju ēdiens, neskatoties uz to, ka šo ēdienu visbiežāk ēd ar maizi. Tāpēc to iecienījuši arī tie, kas dod priekšroku veģetārai virtuvei.
No otras puses, spāņi ir gaļas ēdāji. Un tāpēc par to, kā tagad tiek pasniegti kalsoti. Ceptus sīpolus mūsdienās visbiežāk pasniedz kā piedevu. Tos pasniedz ar ceptām desiņām, ceptas liellopa gaļas gabaliņiem vai maltās gaļas kotletēm. Bet, ja prasīsiet tikai uz ugunskura ceptus sīpolus, tad, protams, jūs sapratīs un atnesīs jums vienu no populārākajiem ēdieniem Katalonijā. Mēģiniet pagatavot kalsotus mājās. Ēdiens var nebūt gluži tāds pats kā Katalonijā, bet garšīgas un veselīgas pusdienas noteikti būs! Labu apetīti!
Andrejs JAKUBOVSKIS
Foto: dažādi grilēti sīpoli ar mērci (recepte laikrakstā)
.jpg)
.JPG)
