• Dvīņi jubileju sagaidīja pilnīgā klusumā un tumsā

    30. jūnija rīta Sv. Mise Krāslavas Sv. Ludvika Romas katoļu baznīcā bija kupli apmeklēta, kā jau parasti sv. moceklim Donatam veltītajās svinību dienās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vienlaikus šogad tika atzīmēta baznīcas 250. gadskārta. Lielākā daļa klātesošo tomēr neapjauta, cik lielu dāvanu ar savu piedalīšanos Sv. Misē pasniedza 60-gadīgajiem Romualdai un Leonam, kuru nodomā tika svinēts šis dievkalpojums.

    Lasīt
  • Sava nodarbe dzimtajā pusē

    Vairākas reizes, braucot garām bijušajam stacijas veikalam, sapratu, ka pašlaik tā vietā atrodas neliela ražotne. Varēja ar neapbruņotu aci redzēt betona izstrādājumus. Ziņkāri radīja sarežģītas mazās arhitektūras formas – slēdzenes, zābaki un citas dīvainības. Mazais bizness ir iemīļota mūsu avīzes tēma, taču visam savs laiks.

    Lasīt
  • Vientulība – tā ir laime!

    Ziņas: Sergejs Karobeško, 47 gadi (pēc mēneša apritēs 48), dzimis Rīgā, tur arī strādājis kapitālisma plašumos (bija uzņēmējs, nodarbojās ar automašīnu, tālruņu, nekustamā īpašuma u.c. tirdzniecību). Pirms pieciem gadiem pameta visus darbus galvaspilsētā, nopirka māju ar nelielu zemes gabalu 25 kilometrus no Krāslavas un pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi. Nesmēķē, nelieto alkoholu, neēd gaļu. Aizraujas ar cilvēka garīgās pasaules izpēti, ievēro veselīgu dzīvesveidu. Dzīvo viens.

    Lasīt
  • Sveicināti, Jadvigas tante!

    Tieši pirms desmit gadiem “Ezerzemes” lappusēs parādījās neliels raksts par Oļševsku ģimeni, kura dzīvoja netālu no Andrupenes ciemata. Toreiz Česlavs un Jadviga gatavojās svinēt zelta kāzas, bet žurnālistu uzstājīgi aicināja viņu kaimiņiene Olga Beikule, savu uzstājīgumu skaidrojot ar to, ka “viņi ir ļoti labi cilvēki”! Cilvēki patiesi izrādījās jauki, labsirdīgi un ļoti cienījami. Raksts izdevās lielisks… Aizritēja desmit gadi, daudz kas aizmirsies… Un pēkšņi… Redakcijā atskanēja zvans, zvanīja Genādijs, Oļševsku kaimiņš…

    Lasīt
  • Mana trenera jubileja

    ​Šonedēļ manam trenerim aprit 70 gadi. Vairāk nekā 30 gadus viņš ir nostrādājis Krāslavas sporta skolā un šajā laikā izaudzinājis Latvijas slēpošanas čempionus dažādās vecuma grupās, starptautisko un olimpisko sacensību dalībniekus. Savu treniņu laikā pie viņa es arī sasniedzu ievērojamus rezultātus slēpošanā, piedalījos daudzās sacensībās vieglatlētikā un slēpošanā gan mūsu pilsētā, rajonā, republikā un pat bijušajā PSRS. Tajā ir liels mana trenera Ivana Afanasjeva nopelns, kurš ieaudzināja manī sportisko garu, sportiskas dusmas, prasmi koncentrēties, savākties un nepadoties, prasmi pārvarēt vājumu un nepārliecinātību, prasmi taktiski domāt un veidot taktiku, ievērojot savu pašsajūtu, laika apstākļus un slēpju slīdi.

    Lasīt
  • “Olanda kungs, es esmu no Latvijas…”

    ​Jau kuro reizi pārliecinos – sirsnīgam cilvēkam, kam piemīt strādīgums, talants un optimisms, nepastāv šķēršļi. Desmitiem gadu vērodams, kā no zēniem un meitenēm izaug spilgtas personības, neviļus secinu – cilvēks ir radīts laimei, kas tiek dota tikai tam, kurš nepaguris tiecas sasniegt mērķi. Tikai tad uzsmaida Veiksme. Ar baudu turpinu veidot aprakstus par bijušajiem divu skolu – vispārizglītojošās un mūzikas – centīgākajiem audzēkņiem, kuriem tālāko dzīves ceļu apgaismo Fortūnas kundze. Bet ansamblis “Krās- laviņa” ir kā talismans. Pie tādiem pieskaitu arī Raivi un Evitu Buturovičus, kuri par studiju un karjeras izaugsmes zemi izvēlējās Miglaino Albionu.

    Lasīt
  • Ciemata nomalē mūzika skan…

    ​Atzīšos – man patīk apmeklēt lauku mūzikas festivālus, šķita, ka zinu visu akordeonistu vārdus. Tiesa, pēdējā laikā uz lauku skatuves ir parādījies jauns izpildītājs, taču Ivana Zelenika repertuārā ir vairāk nepazīstamu melodiju nekā populāru. Pēdējo reizi dzirdēju viņa lirisko popuriju Jaundomē, aplaudēdams tik tikko fotoaparātu neizmetu no rokām. Izpildījums bija tik veiksmīgs, ka pat izvērtās par fonu improvizētai dejošanai.

    Lasīt