Česlava Kozlovska: “Mēs strādājam pēc plāna”

  • Projekti
  • 20.09.2019 15:05
  • 103 skatījumi
img

Gluži liktenīgi šī gada septembris kļuva par Latvijas-Polijas attiecību aktivitātes mēnesi. Pirmā rudens mēneša piektajā datumā Latvijā ar vizīti ieradās Polijas Senāta priekšsēdētājs Staņislavs Karčevskis. Vizītes laikā viņš tikās ar LR Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci, apmeklēja poļu kopienu Daugavpilī un NATO starptautiskā bataljona militārpersonas militārajā bāzē Ādažos.

Pēc nedēļas Latvijas prezidents Egils Levits devās atbildes vizītē uz Poliju. Tikšanās laikā viņš pateicās Polijai, ka tā neaizmirst savu diasporu citās pasaules valstīs, ieskaitot Latviju, kā arī rūpējas, lai poļu kultūra tiktu nodota no paaudzes paaudzē.Pēc Levita teiktā, poļu kopiena Latvijā ir nozīmīga pilsoņu daļa, jo poļi ir snieguši būtisku ieguldījumu Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma attīstībā, arī cīņā par Latvijas atbrīvošanu pirms 100 gadiem un Atmodas gados, piedaloties Latvijas Tautas frontes darbā. Valsts prezidents uzsvēra Itas Kozakevičas nopelnus, kura, būdama viena no spilgtākajiem Tautas frontes pārstāvjiem, atjaunoja Latvijas Poļu savienību, kas sniedza nenovērtējamu ieguldījumu Latvijas brīvības atjaunošanā.



Turpinot jāuzsver, ka poļu nacionālā minoritāte pēc skaita ir ceturtajā vietā Latvijā. Tas ir nedaudz vairāk par diviem procentiem no mūsu valsts iedzīvotāju kopskaita, tomēr poļu diasporai ir būtiska ietekme ne tikai mūsu novada, bet arī visas valsts attīstībā. Saskaņā ar Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 1. janvāra datiem, Krāslavas un Dagdas novadā attiecīgi dzīvoja 1205 un 237 poļi (Aglonas novadā šī nacionālā minoritāte netika atsevišķi izdalīta). Latvijā ir divas poļu ģimnāzijas, viena vidusskola, viena pamatskola un bērnudārzs, kā arī poļu bērni var integrēties valsts dzīvē, saglabājot poļu kultūru un valodu. Tādējādi Krāslava ir viena no nedaudzajām pilsētām, kur, tāpat kā iepriekš, 1. septembrī durvis vēra grāfu Plātera vārdā nosauktā poļu pamatskola. Kā tad izdodas nodrošināt tās pastāvēšanu? Ar šo un citiem jautājumiem es devos pie Krāslavas poļu skolas direktores. Jāatzīst, ka iepriekš nebija sanācis tikties ar Česlavu Kozlovsku, tāpēc mani pārņēma neliels satraukums, jo nezināju, kā viss notiks. Ieejot ēkā, uzreiz sapratu, ka ir starpbrīdis, jo visi bērni bija gaitenī un aktīvi pavadīja laiku. Direktores kabinetu atradu mājīgās skolas otrajā stāvā, kur mani jau gaidīja.



Sveicināti! Agrāk mums nav gadījies tikties, un, neskatoties uz to, ka es strādāju plašsaziņas līdzekļos, praktiski neko par Jums nezinu. Tāpēc pastāstiet, lūdzu, par sevi, savu izcelsmi.



Pati esmu poliete, arī mani vecāki pēc izcelsmes ir poļi. Precīzāk, tētis ir polis, un viņa vecāki arī bija poļi. Vispār tēvam ir dižciltīga izcelsme. Mums pat ir saglabājies tēvam izsniegts dokuments, kurā teikts, ka viņš ir “Krievijas impērijas Vitebskas guberņas Daugavpils apriņķa Skaistas pagasta goda muižnieks”. Mamma ir poļu latviete, arī viņas vecāki bija poļi. Bet viņa kļuva par latvieti Ulmaņa valdīšanas laikā. Tā kā manas mātes uzvārds bija Raciņa, tad pasē kā tautību ierakstīja “latviete”. Manai vecmāmiņai no mātes puses bija trīs bērni, un tā gadījās, ka mātes brālis tika reģistrēts kā baltkrievs, māsa – poliete, bet mana mamma – latviete. Mans tēva tēvs no grāfa Plātera nopirka zemi aiz Kalniešiem, tur dzīvoja visi tēva radi. Bet tālajā 1954. gadā mans tēvs satikās ar manu māti Indricas baznīcā kādos svētkos. Starp citu, daudzi saka, ka agrāk bija aizliegts iet uz baznīcu. Man paveicās, es ar to nesaskāros. Mēs gājām uz baznīcu, neviens mūs neterorizēja, nedzina. Bērnībā es baznīcu apmeklēju biežāk nekā tagad. Es arī dzirdēju, ka bija aizliegts runāt poliski, taču mēs visu laiku ģimenē runājām poļu valodā, tāpat gandrīz visi kaimiņi. Tēvs pasūtīja literatūru no Polijas. Es labi atceros, ka divas reizes mēnesī pienāca laikraksti un žurnāli no Polijas. Tētis ieguva amatnieka izglītību, taču viņam bija plašas zināšanu alkas. Mamma bija šuvēja, tāpēc mums vienmēr bija modes izdevumi.



 Ja pareizi saprotu, ja Jūsu vecāki iepazinās baznīcā, tad ģimene bija ticīga?



Jā. Visa ģimene svētkos apmeklējām baznīcu. Bija pieņemts svētdienās nestrādāt, bet, ja svētku diena gadījās nedēļas vidū, tad tā bija kā brīvdiena. Tādās dienās mēs kopā devāmies uz baznīcu Indricā, Krāslavā, Piedrujā, Indrā, pat Varnavičos. Kā jau teicu, bērnībā baznīcu apmeklēju daudz biežāk, bet tagad, kad izjūtu nepieciešamību.



Pievērsīsimies Jūsu biogrāfijai. Pastāstiet, kā kļuvāt par direktori?



Bērnību un jaunību līdz 17 gadiem pavadīju, dzīvojot netālu no Kalniešiem. Visu dzīvi sapņoju kļūt par skolotāju. Un es pat zinu, kāpēc man bija tāda vēlme. Tā kā mamma bija šuvēja, tad sievietes nāca pie viņas pašūt ko jaunu, viena no klientēm bija latviešu valodas skolotāja Janīna Avguceviča (Zunda). Man viņa ļoti patika – jauna, skaista. Man bija četri gadi. Kad viņa ieradās, tad man vienmēr deva kādu uzdevumu, lai es to izpildītu. Pats par sevi saprotams, ka es ļoti centos iepatikties skolotājai un cītīgi visu pildīju. Godīgi sakot, pēc tam man pirmajā klasē nebija ko darīt, jo es jau visu pratu. Cik vien atceros, vienmēr spēlēju skolu un biju skolotāja. 



Zinību ceļš iesākās Kalniešu astoņgadīgajā skolā, pēc Krāslavas 2. vidusskolas absolvēšanas devos mācīties uz Daugavpili. Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā specializējos krievu valodā un literatūrā, vācu valodā. Tad apprecējos, piektajā kursā piedzima dēls. Es sekmīgi nokārtoju eksāmenus. Tajā laikā vēl bija aktuāli sadalījumi, mani nosūtīja uz 2. profesionāli tehnisko skolu kā krievu valodas skolotāju, bet izrādījās, ka vieta jau aizņemta. Es iekārtojos par audzinātāju lokomotīvju remonta rūpnīcas ģimenes kopmītnē. Pēc tam 90. gados, kad sākās “poliskums”, mani uzaicināja strādāt par audzinātāju poļu grupā krievu bērnudārzā. Kad tika atvērts poļu bērnudārzs, es pārgāju uz turieni par metodiķi un latviešu valodas skolotāju. Tad 
iekārtojos darbā poļu skolā. Nostrādājusi gadu par skolotāju, mani iecēla par direktora vietnieci ārpusstundu darbā. Bet 2003. gadā kļuvu par grāfu Plātera vārdā nosauktās Krāslavas poļu pamatskolas direktori. Laikā, kad sāku pildīt šo amatu, mans dēls jau bija pieaudzis, kļuvis patstāvīgāks. Starp citu, viņš apmeklēja karatē nodarbības, pēc tam kļuva par sporta meistaru un pat par Eiropas čempionu. Tagad viņš trenē bērnus Daugavpilī. Esmu ļoti pateicīga viņa trenerim Andrejam Komāram, jo   viņš iemācīja atbildības sajūtu. Tāpēc es no savas puses iesaku gan vecākiem, gan skolotājiem – sūtiet bērnus uz pulciņiem, lai viņi būtu nodarbināti un neklaiņotu pa ielām, meklēdami piedzīvojumus.



Jūs iecēla par direktori, vai nebija baiļu, ka netiksiet galā? Ar kādām problēmām saskārāties?



Šeit liela loma bija manai audzināšanai. Principā esmu ļoti atbildīgs cilvēks, ja nepieciešams, es izdarīšu. Esmu pateicīga Ģertrūdei Grāvei, Daugavpils Poļu ģimnāzijas direktorei, kura mani pastāvīgi iesaistīja jebkurā darbā: mācību, saimnieciskajā, tādējādi paplašinot manu redzesloku, attīstot spējas un atbildību. Iegūtā pieredze bija ļoti noderīga Krāslavā. Kad ierados šeit strādāt, es kolektīvā biju svešs cilvēks. Šeit neviens mani negaidīja. Neskatoties uz to, es pastāvīgi jutu atbalstu no Izglītības pārvaldes vadītājām: Lidijas Ostrovskas, pēc tam no Lidijas Miglānes.



Kādas izmaiņas notikušas skolā šajā laikā, kopš esat direktores krēslā?



Manas darbības laikā direktores amatā mēs attīstījām materiāli tehnisko bāzi. Iegādājāmies interaktīvās tāfeles, pieslēdzām internetu, divi kabineti pilnībā aprīkoti ar jauniem datoriem. Pirmskolas izglītības grupai iegādājāmies gultas, gultas veļu, rotaļlietas, didaktiskās spēles, tāpat izveidojām atpūtas istabu bērniem, kur viņi var noskatīties multfilmas, nodziedāt karaoke. Strādājam pie izglītības kvalitātes. Nodibinājām kontaktus ar skolām Polijā - Varšavā, Redā, Lodzā. Jāuzsver, ka mēs aktīvi rakstām projektus, pateicoties tiem, visbiežāk tiek organizēti skolēnu un skolotāju braucieni, lai iepazītu kultūru un izprastu tradīcijas. Vienīgais, ko es joprojām nesaprotu un kam nevaru piekrist, ir Krāslavas iedzīvotāju negatīvā attieksme pret poļu skolu. Šeit tiek īstenota programma mazākumtautībām, tāpat kā Krāslavas “Varavīksnes” vidusskolā, tikai ar poļu valodas apmācību. Bērni labi nokārto centralizētos eksāmenus, viņi piedalās olimpiādēs, kur iegūst godalgotas vietas. Ir arī iespēja apmeklēt Poliju, tur mācīties, iepazīties ar Polijas kultūru, tradīcijām, komunicēt ar vienaudžiem. Ir iespējas iegūt augstāko izglītību Polijā.



2016. gadā Krāslavas novada dome pieņēma nepopulāru lēmumu par skolas slēgšanu. Kā izdevās no tā izvairīties?



Mēs sazinājāmies ar Rišardu Stankeviču, Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju, pastāstījām par situāciju, lūdzām finansiālu atbalstu. Katru gadu mūs atbalsta fonds “Oświata Polska za Granicą”, fonds “Pomoc Polakom na Wschodzie”. Ik gadu mēs rakstām projektus, meklējam sponsorus. Ir dažāda veida “akcijas” vecākiem un bērniem. Piemēram, pagājušajā gadā un šogad pirmklasnieku vecāki saņēma 500 zlotus, bet paši skolēni – skolas somu ar visu nepieciešamo izglītības uzsākšanai.



Principā ikviens, kurš vēlas, turpmāko izglītību var iegūt Polijā. Protams, viss ir atkarīgs no daudziem faktoriem: gan no bērniem, gan skolotājiem, gan vecākiem. Liels pluss, ka mēs pamanām katru bērnu. Tas ir, tādas lielo skolu problēmas kā alkohola lietošana un narkotiku tirdzniecība – kas tāds mūsu skolā nav iespējams. Runājot par skolas priekšrocībām, jāuzsver, ka katru gadu uz Krāslavas poļu pamatskolu atbrauc skolotāji no Polijas. Jau janvārī mēs iesniedzam pieteikumu. Skolotāji pabeidz kursus, iziet atlasi un brauc pie mums mācīt. Nozīmīga priekšrocība, ka bērni apgūst valodas: latviešu, poļu, angļu un krievu. Skolas audzēkņiem ir unikāla iespēja iegūt tiesības vadīt jahtu, apmeklējot sagatavošanas kursus pie mums un kārtojot eksāmenu Polijā. Seši mūsu skolas absolventi šādas tiesības jau ieguvuši.



Ar ko atšķiras Polijas skolotāji no mūsu skolotājiem?



Es nesaskatu īpašas atšķirības. Mācīšanas metode atšķiras atkarībā no cilvēka. Citiem vārdiem sakot, kas kuram vairāk patīk. Kādam ir ērtāk visu pasniegt spēles veidā, kāds uzskata, ka spēles vingrinājumi nav pieļaujami. Mēs strādājam pēc programmas, bērniem jāiegūst zināšanas atbilstoši izglītības standartiem, jāraksta kontroldarbi, jānokārto eksāmeni. Vērtēšanas sistēmā ir atšķirības, mums ir desmit baļļu sistēma, Polijā – sešu. Mēs arī mācām viesskolotājiem izmantot e-klases sistēmu, kā arī latviešu valodu.



Kādus pasākumus organizējat?



Tieši šodien mēs svinam “Punkta dienu”, bērni zīmē punktiņus uz sejas, veido rokdarbus, zīmējumus no punktiem; velk atbilstošu apģērbu. Tuvojas Mārtiņa un Miķeļa dienas, kad organizējam nelielu tirdziņu, aicinām vecākus, vecvecākus. Iespēju robežās Veco ļaužu dienā mēs gatavojam priekšnesumus un dodamies ciemos uz veco ļaužu namu “Priedes”. Skolotāju diena, Polijas un Latvijas neatkarības dienas novembrī, Andrzejki (29. novembris) – dažādas zīlēšanas iespējas. 6. decembris ir Svētā Nikolaja diena, kad ciemos nāk Mikolajka (tāpat kā Ziemassvētku vecītis) un dod bērniem dāvanas. Ziemassvētkos gatavojam izrādi vecākiem un dažreiz dziedam Priedaines baznīcā. Nākamie svētki, kurus cenšamies ieviest un popularizēt, ir Vecvecāku diena 21. janvārī. Vēl svinam Zapusty, Lieldienas, Majovku. Bērnudārza bērniem rīkojam Atvērto durvju dienas, kad darbojas stacijas (meistarklases). Kopumā ir daudz pasākumu, uz visiem mēs aicinām vecākus, vecvecākus, kā arī poļu biedrības pārstāvjus, bet gribētos lielāku aktivitāti.



Pēdējais jautājums: kā Jūs raksturotu poļus?



Protams, mēs visi esam atšķirīgi. Visus nevar mērīt ar vienu mērauklu. Ir ļoti sirsnīgi poļi. Mums bija viens skolotājs Zigmunds Nevedomskis, kurš bērniem pirka saldējumu un pat drēbes. Labsirdīgs cilvēks. Asja Šostaka pastāvīgi organizē svētkus saviem skolēniem, vienmēr atved dāvanas un saldumus no Polijas, rīko ekskursijas.



Sarunas noslēgumā Česlava Kozlovska piedāvāja nofotografēt to, kas man šķita svarīgāks, un pēc tam aizveda mani uz vairākām klasēm un demonstrēja mācību procesu. Katrā klasē bija bērni ar punktiņiem uz sejas. Uz galdiem un tāfelēm bija izlikti darbi. Pēc apskates direktore pavadīja mani, un mēs sirsnīgi atvadījāmies. No visas sirds novēlu, lai grāfu Plātera vārdā nosauktās Krāslavas poļu pamatskolas klasēs būtu vēl vairāk skolēnu!



Jeļena AVSJUKEVIČA



Publikācija sagatavota ar VRAA finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma, līgums Nr. 2/MEDIA/19/19/32