Aizvadītās sestdienas rīta pusē laika apstākļi nemaz nevilināja ceļojumā. Tomēr pasākumu “Amatu talka” muzejā “Andrupenes lauku sēta”, garām laist nevarēja. Un, tavu brīnumu, tieši pasākuma atklāšanas brīdī uzspīdēja saulīte un vējš aizpūta lietus mākoņus. Tur es iepazinos ar īpašiem cilvēkiem – viens no viņiem – Jāzeps Podnieks, dzimis Libiņu sādžā, no kurienes uz augstāko vietu Andrupenē pārvesta viņa dzimtā māja un pēc viensētas prototipa vēlāk izveidots muzejs.
Jāzepa tēvs, Ignats Podnieks, bija apkārtnē pazīstams alus darītājs. Vaicāju Jāzepam Podniekam, vai arī viņš pārņēmis tēva arodu, bet nu jau sirmais vīrs atsmej, ka neesot vis alus darītājs, tikai vien tēvam palīgos bijis. Tomēr iegūtās zināšanas un iemaņas dažkārt tika liktas lietā, un, izrādās, alus brūvēts gan kāzām, gan bērēm, tikai – ja kāds īpaši palūdzis.
- Cik tad litrus alus vajag kāzām?- painteresējos.
- Taisījām arī uz 100 kg iesala. Tie kādi 230 litri.
Painteresējos arī, kā alus iegūst krāsu. Jāzeps pastāstīja, ka agrāk, kā to šodien darīja alus meistars Jānis Maļķevičs, uz sakarsētiem akmeņiem bēra iesalu un tad, vēl degošu, akmeni uzmanīgi meta slauktā (koka mucā), tā alum iegūstot krāsu un īpašu garšu. Jāzeps stāsta, ka vēlāk iemācījušies to darīt, dedzinot cukuru.
Jāzeps apciemot savas dzimtās mājas atbraucis no Maltas kopā ar dzīvesbiedri Mariju. Pagājušajā gadā nosvinējuši Zelta kāzas. Marija stāsta, ka šajā mājā, kas tagad muzejā, 1974. gadā svinējuši savas kāzas ar 100 viesiem. Visu dienu lijis lietus, kāzinieku “Volgu” līdz mājai vilkuši ar traktoru, ārā nebija iespējams palikt, bet vietas visiem pieticis mājā. Galdi bijuši klāti labajā spārnā, bet kreisajā, kur maizes krāsns, dejojuši. Otrajā dienā viesības pārcēlušās uz pagalmu, jo uzspīdējusi saulīte. Zelta pārim ir divas meitas.
Ar pateicību pieminējām muzeja izveides idejas autoru, bijušo Andrupenes pagasta padomes priekšsēdētāju Jāni Brilu. Prata taču cilvēks saimniekot! Paldies, jums, Jāni! Citādi māja būtu gājusi postā, bet tagad iepriecina gan viesus, gan vietējos ļaudis. Un tiešām – ir ar ko lepoties!
Runājamies diezgan ilgi, Jāzeps vēl atceras senākos laikus, kad tēva māsa par veselu gadu darba kolhozā saņēmusi algā pusmaisu rudzu… ak, likteņi! Sieva Marija dzimusi Sibīrijā, kur tika izsūtīti viņas vecāki. Par ko? Par to, ka savām rokām, savu darbu cēluši savu labklājību! Man arī ir ko teikt par saviem vecvecākiem, kurus “atbrīvoja” no visa, ko viņi paši bija savai ģimenei sarūpējuši… Skaram arī demogrāfijas jautājumus, to, ka jaunie ļaudis mūsdienās nesteidzas dibināt ģimeni, kļūt par vecākiem, aizbildinoties, ka laiki sarežģīti. Uz to Marija saka, ka viņa nebūtu dzimusi, ja arī viņas vecāki tā būtu domājuši…
Sarunā atklājas, ka šūpulis, kas karājas bērza līstē muzeja “Andrupenes lauku sēta” viesistabā, ir tas pats, kurā savulaik izauklēts Jāzeps un viņa māsa. Arī atrodas tai pašā vietā! Dodamies to iemūžināt foto.
Sirsnīga pateicība muzeja veidotājiem, uzturētājiem un atbalstītājiem! Paldies par jūsu rūpēm mūsu tautas tradīciju un tikumu saglabāšanā nākamajām paaudzēm!
Iveta LEIKUMA, autores foto
