Šo adresi Baltkrievijas robežas tuvumā ieteica labi cilvēki, mūsu lasītāji. Reti kuram izdodas pārkāpt deviņdesmit gadu slieksni, saglabājot labu veselību un skaidru prātu.
“Uzprasīties” ciemos pie jubilāres ilgi nevajadzēja, jo viņas meita Valija Ižika ir mana sena paziņa. Bieži tiekamies gadatirgos, kur ātri tiek izpirktas viņas segas un spilveni no dabīgām izejvielām. Vilna pašlaik ir cenā. Tā arī nokļuvu augusta nedēļas nogalē viensētā “Zaļmuiža”, kur pārticībā un mājīgumā dzīvo Elvīras kundze. Jaunībā Elvīra Francuzova, pēc laulībām - Raciņa. Sākumā paslavēja avīzi par patiesumu, pēc tam sāka ritināt atmiņu kamolu…
Smags bija viņas liktenis. Karš, nedzīstoša brūce kā drausmīgas bēdas vēlās pāri Baltkrievijai. Bojā gāja māte un tēvs, bet no pieciem bērniem, kā par brīnumu, dzīvi palika vecākais brālis Leons un viņa - jaunākā meitiņa. Glābiņu no bada četrdesmit piektajā gadā atrada pie Latvijas radiem, kur Pleiku sādžas tuvumā dzīvoja tante Monika un tēvocis Ignats. Saimnieks, kurš savām rokām uzcēla akmens māju, celtniecības darbos stipri sabeidza veselību, tāpēc agri pameta šo zemīti. Vienīgo dēlu paņēma karš, un palika saimniecībā trīs sērojošas sievietes: tante Monika, vedekla Stanislava un astoņpadsmitgadīgā Elvīra. Saimniecība nebija maza: divdesmit astoņi hektāri zemes, piecas slaucamas govis, zirgs, kuram atdeva labāko barību. Sievietes gan ara, gan citus vīriešu darbus veica. Sienu pļāva ar rokām, taču šķūņi rudeņos nebija tukši.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 62 (15.08.2017.)
