Tieši pirms desmit gadiem “Ezerzemes” lappusēs parādījās neliels raksts par Oļševsku ģimeni, kura dzīvoja netālu no Andrupenes ciemata. Toreiz Česlavs un Jadviga gatavojās svinēt zelta kāzas, bet žurnālistu uzstājīgi aicināja viņu kaimiņiene Olga Beikule, savu uzstājīgumu skaidrojot ar to, ka “viņi ir ļoti labi cilvēki”! Cilvēki patiesi izrādījās jauki, labsirdīgi un ļoti cienījami. Raksts izdevās lielisks… Aizritēja desmit gadi, daudz kas aizmirsies… Un pēkšņi… Redakcijā atskanēja zvans, zvanīja Genādijs, Oļševsku kaimiņš…
Genādijs bija uzstājīgs, viņš regulāri atgādināja Aleksejam Gončarovam par savu cienījamo kaimiņieni, lūdza, pārliecināja, uzstāja. Un, lūk, kad radās nepieciešamība reizē būt Aglonā un Dagdā, mēs ar manu cienījamo kolēģi nolēmām: “Kāpēc gan neiebraukt Andrupenē? Aprunāties arī ar jubilāri (Jadviga Oļševska tuvākajās dienās grasījās svinēt 80 gadu jubileju), kā arī iepazīties ar uzstājīgo kaimiņu”. Teikts – darīts. 29. jūlijā starplaikā starp Aglonas un Dagdas pilsētu pasākumiem mēs piebraucām pie nelielas dzeltenas mājiņas Andrupenes nomalē, ko vietējie iedzīvotāji dēvē par “muižu”.
Mūs sagaidīja pati gaidāmo svētku jubilāre, enerģiska, kustīga, ar asu zilo acu skatienu… Nu tad sveicināti, Jadvigas tante!
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 59 (04.08.2017.)
