Nadežda Timofejeva: “Lai strādātu skolā, ir nepieciešama degsme”

  • Projekti
  • 27.12.2019 21:57
  • 863 skatījumi
img

Nadežda Timofejeva ir Krāslavas «Varavīksnes» vidusskolas krievu valodas un literatūras skolotāja. Pēc kolēģu domām – “pēdējā no mohikāņiem”, teātra mīļotāja ar labu literāro gaumi, un vispār – nestandarta cilvēks ar skaidru dzīves pozīciju. Viņa jau ilgu laiku dzīvo Krāslavā, bagātinot bērnus ar zināšanām stundās, piedaloties dažādās ārpusstundu aktivitātēs, dažreiz rakstot dzeju, daudzu gadu garumā daloties pieredzē ar kolēģiem ikgadējā Latgales valodu forumā. Šobrīd kārto savu audzēkņu darbus krājumam «Ziemassvētku stāsti». Vārdu sakot, interesants cilvēks, kurš strādā sabiedrības labā.

Labdien, Nadežda Afanasjeva, pastāstiet, lūdzu, par sevi, savām saknēm.

Es neesmu dzimusi krāslaviete un mani senči šeit agrāk nav dzīvojuši. Nokļuvu Krāslavā pēc sadales, absolvējot Daugavpils Pedagoģisko institūtu krievu valodas, literatūras un angļu valodas skolotāja specialitātē. 1980. gada 15. augustā sāku strādāt Krāslavas 2. vidusskolā. Tolaik es nedomāju par ilgu palikšanu Krāslavā. Kopā ar vīru (viņš ir no Lietuvas) izstrādājām dažādus plānus – laika gaitā pārcelties uz Daugavpili, uz Lietuvu vai uz Rīgu. Bet obligātie trīs gadi kaut kā nemanāmi pārvērtās par 40 gadiem. Un es to nemaz nenožēloju.

Esmu dzimusi Lietuvā, Rokišķu pilsētā. Mani senči gan no mātes, gan tēva puses ir vecticībnieki. Tie, kuri bēga no vajāšanām 18. gadsimtā pēc Nikona baznīcas reformas un šķelšanās Krievijas Pareizticīgajā baznīcā. Rokišķu rajonā ir vesela vecticībnieku ciematu josla ar krievu nosaukumiem: Fedorišķi, Stašelišķi, Miļunci, Bogdanci. Kā pie mums Latgalē - Slutišķi, Liginišķi...

Vecticībnieki brauca ar ģimenēm, bet ģimenes bija lielas, daudzbērnu. Pirka zemi, būvējās, iedzīvojās un strādāja. Iesakņojās spēcīgi, svēti turot cieņā ticību un sentēvu tradīcijas.

Vecticībnieki vai seno ieražu glabātāji? Es atceros savu vectēvu Ivanu Kuzmiču. Viņš man iemācīja lasīt un rakstīt, no piecu gadu vecuma viņš mani ņēma līdzi uz mežu sēņot. Un kā viņš mācēja stāstīt! Viņš nekad nesēdēja bez darba – strādāja un dziedāja. Pateicoties viņam es zinu daudz tautasdziesmu, atceros daudzu garīgo dziesmu tekstus, kurus bija atļauts dziedāt svētkos. Viņš reiz teica: “Galvenais ir ticība. Bet ieražas arī ir jāievēro.”

Savādi, bet joprojām, dzirdot vārdu «vecticībnieki», cilvēkiem veidojas zināmas asociācijas, kas ne vienmēr ir pareizas. Vecgticībniekus bieži uzskata par izolētiem, noslēgtiem, konservatīviem un stūrgalvīgiem. Jā, vecticībnieki savu ticību uzskata par vispareizāko, jo viņi to nenodeva, viņi to uzturēja tīru kā pirmsākumos. Virspriesteris Abakums izturēja neiedomājamus pārbaudījumus un ciešanas, taču savu ticību nenodeva. Mūsu ģimenē vecticībnieku tradīcijas tika pietiekami stingri ievērotas. Lielākajos svētkos vectēvs un vecmāmiņa Uļjana Semjonovna devās uz lūgšanu namu un ņēma manu māsu un mani līdzi. Ja godīgi, toreiz man tas diez ko nepatika. Iekšējā nepieciešamība apmeklēt dievnamu parādījās daudz vēlāk. Jā, vecticībniekiem nepiemīt izšķērdība, taču tas nav skopums, bet gan taupība. Uzcītība ir īpašība, kas ļauj izturēt, izdzīvot, paļaujoties galvenokārt uz savām rokām un muguru. Spēja ievērot mērenumu visā – gan bēdās, gan priekā. Cieņa pret vecākajiem. Nepieciešamība uzturēt mājās tīrību. Nu, bēdīgi slavenā «pagānu krūze». Par pagāniem senāk dēvēja citticībniekus. Ikdienas dzīvē tā bija parasta krūze svešiniekiem, tiem, kas klauvēja pie durvīm un lūdza piedzerties. Tika ievēroti elementāri higiēnas noteikumi. Man bija divi gadi, bet manai māsai bija apmēram mēnesis, kad mani vecāki nopirka māju Daugavpilī, Vecajā forštatē. Viņi dzīvoja ļoti pieticīgi, no mūsdienu standartiem raugoties – nebija nekā lieka, bet bija viss nepieciešamais. Skolā gājām formas tērpā. Zila kleita un melns priekšauts tika šūti ar aprēķinu, ka tie nēsājami 2 gadus, uz piedurknēm un elkoņiem tika uzšūti rombi, lai nebūtu redzams nodilušais audums, baltās apkaklītes stērķelēja.

Īpaša stingrība attiecībā pret mums, bērniem, nebija, bet vecāko prasības tika izpildītas bez pretimrunāšanas. Bija skaidri noteikts dienas režīms. Un garīgās vērtības vienmēr tika turētas augstākā godā nekā materiālās.

Mans tēvs Afanasijs Stepanovičs tika uzskatīts par neticīgo – viņš bija partijas biedrs, militārpersona. Pēc radinieku stāstiem, mana tēva senči nāca no Urāliem un nodibināja Lietuvā Stašeļišku ciematu. Joprojām atceros maizes smaržu, ko krievu krāsnī cepa mana vecmāmiņa Praskovja Jefremovna.

No mātes puses mani vectēvi un vecvectēvi bija akmeņkaļi, tāpēc visi Kondratjevu dzimtas vīri ir lieli, platiem pleciem, fiziski spēcīgi, bet sievietes – stipras un izturīgas. Kad 1914. gadā izcēlās Pirmais pasaules karš, mana vecvectēva daudzbērnu ģimene nonāca Sibīrijā. Viņi dzīvoja Tjumeņā, pēc tam Tomskā. Tomskā mana vectēva vecākais brālis atrada savu mīlestību. Mēs uzturam kontaktus ar Sibīrijas radiniekiem.

Karš beidzās un 1919. gadā Kondratjevi atgriezās Lietuvā.

Mana vecmāmiņa nomira jauna. Ksenijai, manai mātei, bija pieci gadi, viņas brālim – divi gadi. Vectēvs apprecējās otro reizi. Mamma bija vecākā, tāpēc viņa agri kļuva patstāvīga. 16 gadu vecumā māti ģimenē paņēma tante un tēvocis, kuriem nebija savu bērnu. Es viņus saucu par saviem vecvecākiem. Uļjana Semjonovna mani uzaudzināja, Ivans Kuzmičs – cilvēks, kuru atceros ar siltumu. Mana māsa bija vecmāmiņas mīlule, bet es biju vectēva mazmeita. No savas četrdesmit rubļu personīgās pensijas katru mēnesi viņš man iedalīja piecus.

Mēs ātri kļuvām pieauguši. 16-17 gadu vecumā pabeidzām skolu un kļuvām patstāvīgi. Tie, kurus mēs mācām tagad, nav ne labāki, ne sliktāki, viņi vienkārši ir citādi. Atbrīvotāki, neatkarīgāki, ar iespējām pašattīstībai, sevis pilnveidošanai. Bet viņi nelasa. Es atceros savus studentu gadus, kad stāvējām rindā uz nepieciešamās grāmatas lasīšanu. Pieci studiju gadi ļāva man iegūt divas specialitātes – krievu valodas un literatūras skolotāja un angļu valodas skolotāja –, kas arī palīdzēja man iepazīt sevi kā personību. Tas bija īpašs laiks. Man paveicās mācīties pie profesoriem I.Dubašinska, F.Fjodorova un L.Cileviča, mūsu grupas kuratore bija L.Levitāne, pateicoties kurai es nonācu Krāslavā. Mūs aizrāva studijas, mēs mainījāmies ar grāmatām, gājām uz teātri, uz izstādēm.

Lasīju, ka vecticībnieki, dzīvojot Latvijas teritorijā jau vairāk nekā 350 gadu, saglabājuši dzimto krievu valodu un kultūru. Vai jūs tam piekrītat?

Jā, tagad ir unifikācijas (vienveidošanas), vienkāršošanas laiks. Daudz kas tiek vērtēts ar lietderības jēdzienu, praktiskumu, bet garīgās vērtības paliek fonā vai nonāk pat trešajā plānā. Vecticībnieki ir konservatīvi, un tas ir tieši tas, kas nepieciešams, lai saglabātu valodu un literatūru. Cik es zinu, nesen vecticībniekiem tika atļauts pārdrukāt grāmatas ar dziedājumiem. Tas ir pareizi, jo grāmatas nolietojas, dilst. Cits aspekts ir retums, kas jāsaglabā. Tāpēc tas ir pilnībā apzināts lēmums. Līdzīga situācija ir ar valodu, paražām.

Kādi kultūras pasākumi palīdz saglabāt savas kultūras zināšanas, veicina attīstību?

Protams, jebkurš pasākums, kas notiek ārpus skolas mācību programmas, attīsta gan skolotājus, kas to sagatavo, gan audzēkņus, kas tajā piedalās. Agrāk, kad apvienojās divas skolas – “Varavīksne” un Krāslavas 2. vidusskola –, vadījām literāro kafejnīcu. Tēmas bija pilnīgi atšķirīgas. Vēl viens pasākums, kas veicina valodas attīstību, ir Ziemassvētku lasījumi. Katru gadu audzēkņiem tiek dota iespēja rakstīt radošos darbus, kuri pēc tam tiek rediģēti un publicēti atsevišķā izdevumā ar nosaukumu “Ziemassvētku stāsti”. Oktobrī pirms brīvdienām mēs organizējam krievu valodas nedēļu. Projektu nedēļu es arī mēģinu saistīt ar valodas apguvi. Gatavojoties galvenais ir nepārvērtēt vai nenovērtēt par zemu skolēnu. Tas ir svarīgi. Skolā nevar strādāt bez degsmes.

Viens no jūsu vaļaspriekiem ir teātra apmeklēšana.

Jā, tā ir taisnība. Es apmeklēju Daugavpils teātra iestudējumus, man patīk daudzi režisora  Šapošņikova darbi. Manuprāt, jebkurš iestudējums ir iespēja lasīt literāro darbu režisora  acīm. Man patīk Daugavpils teātra aktieri. Talantīgi cilvēki. Latvijas mācību iestāžu skolēniem ir iespēja apmeklēt teātri, pateicoties dažādiem projektiem, piemēram, “Latvijas skolas soma”. Ir gandarījums, ka skolēni var apmeklēt teātri. Tādējādi ir iespējams veidot audzēkņa nostāju, pat ja tā ir negatīva, tomēr tā ir viņa pozīcija.

Pastāstiet par savu ģimeni. Vai jums ir bērni?

Man ir dēls un meita. Dēls Iļja dzīvo Īrijā, viņi ar Aļonu (viņa arī ir vecticībniece) audzina Sofiju. Ciemos parasti ierodas vasarā. Ļena ar ģimeni dzīvo Daugavpilī. Viņa ir fizioterapeite. Mazdēls Aleksandrs studē licejā, nopietni nodarbojas ar hokeju. Pirms trim gadiem mans vīrs nomira.

Ko jūs varat teikt par ģimenes tradīcijām?

Tās, protams, ir. Katru gadu mēs sanākam kopā, lai satiktos Vasarsvētkos (parasti sestdien, septītajā nedēļā pēc Lieldienām), lai atcerētos tos, kuri vairs nav kopā ar mums. Runājot par tradicionālajiem ēdieniem, tie ir guļbišnīki pēc manas vīramātes Jeļenas Pahomovnas receptes, cepeškrāsnī cepti kartupeļi, auzu ķīselis.


Liels paldies par interesanto stāstu. Lai darba spars neizsīkst! Novēlu lasītmīlošus un zinātkārus skolēnus, ar kuriem ir interesanti strādāt.


Jeļena AVSJUKEVIČA

Foto no N. Timofejevas personīgā arhīva: māte Ksenija Semjonovna (meitene) ar savu tēvu (1. no labās) Semjonu Semjonoviču.

Publikācija sagatavota ar VRAA finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma, līgums Nr. 2/MEDIA/19/19/32