Tuvu cilvēku nāve nes katram no mums sāpes, ciešanas, asaras. Zemes dzīves laikā Jēzum Kristum nomira draugs vārdā Lācars. Un arī mūsu Pestītājs, uzzinot to, sāka pārdzīvot, raudāja rūgtas asaras. Mēs šodien varam teikt: man nav kauns raudāt par mūžībā aizgājušajiem vecākiem, saviem draugiem, vistuvākajiem cilvēkiem, jo arī Jēzus raudāja pie sava drauga kapa. Tomēr, kad Jēzus staigāja pa šo zemi, Viņš bieži sacīja: “Neraudiet!” Šodien mūsu Pestītājs no sava svētā krusta grib arī atgādināt citus vārdus: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas Man tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos” (Jņ 11,25). Šajos vārdos atrodams dzīvesprieks, miers, iepriecinājums un, galvenais, skaista ticība uz mūžīgo dzīvi. Šodien, pārdomājot Jēzus Kristus apsolījumus uz augšāmcelšanos, katrs no mums var paņemt sev līdzi trīs graudiņus, ko Pestītājs grib iesēt mūsu sirdīs un dvēselēs.
Pirmais graudiņš — steidzieties darīt labus darbus! Arī apustulis Pāvils mūs mudina: “Steidzieties darīt labus darbus! Mīliet savus tuvākos, un jūs būsiet priecīgi gan šajā dzīvē, gan arī mūžīgajā. Mīlēsim to laiku, ko Dievs mums dod, un piepildīsim to ar labiem darbiem.
Otrs augšāmcelšanās noslēpuma grauds mums atgādina par mūsu kontaktiem, par svēto sadraudzību. Mums jāsaprot, ka mūsu mirušie ir dzīvi, kaut gan viņu vairs nav mūsu vidū. Viņi turpina dzīvot Dieva valstībā, mūžīgajā dzīvē. Jēzus Kristus caur Evaņģēlijiem mums atgādina, ka mūsu īstās mājas ir nevis virs zemes, bet gan Debesīs. Ja mēs ticam uz svēto sadraudzību, tad mums jātic, ka mūsu mirušie dzird mūs, ka arī mums vajag ieklausīties viņos. Šodien mums vajag runāt ar Dievu, vienam ar otru, ar mirušajiem, pamēģināt sadzirdēt, ko mirušie saka mums.
Trešais grauds ir ļoti skaists. Viduslaikos mēdza teikt, ka katram cilvēkam dzīves laikā jāapgūst nāves māksla, t. i. māksla pareizi sagatavoties mūžīgajai dzīvei, mūsu Tēvijai, kas ir Debesīs. Kad atnāks ciemiņš, kura vārds ir “nāve”, mums vajadzēs šo dzīvi virs zemes atstāt, bet tas ir jādara ar mīlestību, ar labiem darbiem, ar mieru sirdī un dvēselē. Svētais Francisks no Asīzes bieži sacīja, ka mūsu nāve ir māsa, kura palīdzēs mums ieiet mūžīgajā dzīvē. Cilvēks, kurš dzīvo bez nāvīga grēka, kurš dzīvo draudzībā ar Dievu, var sacīt kā apustulis Pāvils “Vairs ne es dzīvoju, bet manī dzīvo Jēzus Kristus.”
Jēzus mums atstāja svētos sakramentus — līdzekļus, kas palīdz mums sagatavoties mūžībai. Lūgšana, Grēksūdzes sakraments, Vissvētākais Sakraments, Svētā Mise par dzīvajiem un mirušajiem — viss tas kalpo mums, bet mēs kalpojam Dievam, lai mēs patiešām varēt būt ar Viņu virs zemes un arī mūžībā.
Sv. Terēze no Bērna Jēzus, kad viņai tuvojās nāve, sacīja mūķenēm: “Es nemirstu, es ieeju jaunā dzīvē Dieva valstībā.” Arī šodien, kad lūdzamies par saviem aizgājējiem, ieklausīsimies, varbūt viņi mums saka: jūs nemirsiet, jūs dzīvosiet ar mums Dieva valstībā. Bet dzīvojot uz zemes, centīsimies neaizmirst Kristus atgādinājumu: “Priecājieties un līksmojiet, jo alga jums Debesīs ir liela” (Mt 5,12).
No Dagdas dekāna Pāvela Odiņa uzrunas kapusvētkos Dagdas kapsētā š. g. 25. maijā.
* * *
Katrs ticīgais ir aicināts uz Debesu valstību, lai redzētu Dievu vaigu vaigā, lai ņemtu mūžīgo dalību dievišķajā dzīvē. Vai mēs nonāksim Debesu valstībā, atkarīgs no mums pašiem.
Mēz zinām, ka katram cilvēkam nāve ir nenovēršama, bet bieži to uzskatām par tālas nākotnes notikumu. Domājam: citi mirst, bet es vēl esmu šeit, pagaidām mani tas neskar, nav nekādu nāves draudu. Es vēl varu mierīgi dzīvot tālāk, par nāvi pat nedomāt, nerunāt, noklusēt. Tas, kurš domā par nāvi, tiek uzskatīts par drūmu melanholiķi. Toties to, kurš ir pašpārliecināts, vienaldzīgs pret nāves draudiem, dēvē par drošsirdīgu cilvēku. Ar šādu nostāju šie drosminieki vienīgi mēģina piemānīt paši sevi. Bet īstenībā varbūt viņiem trūkst patiesas drosmes atklāti paskatīties nāvei acīs.
Mēs šeit, virs zemes, esam tikai svētceļnieki. Mēs varam baudīt zemes dzīves labumus, bet nekādā ziņā tas nevar ieņemt pirmo vietu, lai mēs aizmirstu savu ticību, savu pestīšanu.
Apustulis Pāvils aicina mūs vienmēr priecāties Kungā. Kristietim jāpriecājas, ka Pestītājs ir atpircis viņu no nāves varas, ir dāvājis viņam mūžīgo dzīvi. Mums jāpriecājas, ka esam veseli, ka varam atnākt uz baznīcu, ka Dievs mums devis šo laiku krāt garīgo bagāžu, kas vajadzīga mūžībai, rūpēties par saviem labajiem darbiem, savu ticību. Priecāsimies un pateiksimies Dievam par to, ka Viņš mūs mīl, uzklausa mūsu lūgšanas.
Baznīcas nostāja ir saprotama: mums vajag dzīvot tā, lai iemantotu mūžīgo dzīvi, pildīt savus pienākumus un Dieva gribu tā, lai spētu nodrošināt sev vietu Debesu valstībā. Šī ticība un cerība, sastapšanās ar mūsu Kungu, drošība dod mums mieru un iepriecinājumu. Lūg-simies par mūsu brāļiem un māsām, kuri ir aizgājuši mūžībā, lai Dievs viņiem ir žēlsirdīgs un lai caur Marijas aizbild-nību sūta arī mums savas žēlastības, ka mēs varētu izturēt ticībā līdz galam.
No prāvesta Eduarda Voroņecka uzrunas kapusvētkos Krāslavas Meža kapos š. g. 26. maijā.
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
