Svētais Francisks: līksmais vientiesis vai Renesanses humānisma rīta zvaigzne?
Pēc jaunā katoļu baznīcas vadītāja ievēlēšanas “Ezerzemes” lasītāji izteica lūgumu laikrakstā pa- stāstīt par svēto Asīzes Francisku, kura vārdu pirmoreiz Baznīcas vēsturē pieņēma pāvests. Pusgada laikā Svētais tēvs ar savu kalpojumu parādīja, ka pirms 800 gadiem dzīvojošais svētais, kura piemiņu katoļi svin 4. oktobrī, ir ne vien apbrīnas cienīgs, bet, galvenais, ir atdarināšanas vērts.
Sv. Asīzes Francisks (1182-1226), neapšaubāmi, ir ļoti savdabīga personība Rietumu kultūrā. Eiropa viņā saskatījusi “Renesanses humānisma rītazvaigzni.” XIII gs. bija sku- mjas nolemtības, ķecerību un krustakaru laiks. Tas bija laiks, kad pasaule modās. Pagānu civilizācija bija sapratusi pati savu kļūdu. Bija pienācis māņticības gals, gals kādam savdabīgam domāšanas veidam. Vei- dojās vareni strāvojumi, kas vainagojās ar Franciskāņu ordeņa dibināšanu.
Francisku visbūtiskāk raksturo tieši viņa meklējumu aizsākums. Viņš bija Asīzes bagāta tekstiltirgotāja dēls, augdams drīz kļuva par bagāto jaunekļu jeb tā saucamās “zelta jaunatnes” vadoni. 20 gadu vecumā piedalījās toreizējā asīziešu karā pret perudžiešiem, nokļuva gūstā. Tad viņu piemeklēja ļoti smaga slimība, bet pēc tās visa agrākā dzīve likās tukša un niecīga. Sirdsmieru meklējot, viņš sāka vairāk laika pavadīt lūgšanās. Reiz, jādams pa Asīzes ieleju, Francisks satika spitālīgo. Pārvarēdams riebumu, viņš to noskūpstīja un atdeva visu savu naudu. Kopš šī brīža viņš juta karstas ilgas pēc pilnības, pēc vientulības un lūgšanām. Kādu dienu, viņam lūdzoties Sv. Damiāna baznīcā, Francisks dzirdēja balsi no krucifiksa: “Francisk, vai tu redzi, ka mana māja ir sagruvusi? Ej un atjauno to!”
Vispirms viņš domāja, ka tā ir kāda konkrēta celtne, kas viņam jāatjauno. Un viņš ķērās pie baznīcas celtniecības. Tikai pamazām viņš saprata, ka domāta ir visa Kristus Baznīca, kurā iestājusies zināma krīze. Viņš atteicās no sava bagātā mantojuma, pameta savas mājas un vecākus, lai izpildītu Evaņģēlija vārdus burtiski: atjaunotu un stiprinātu savu Baznīcu. Viņš izģēr- bās kails tirgus laukumā, novilka arī savu gudrību, pieredzi un priekšstatus, lai ieietu dzīvē ar Dievu, dotos piedzīvot savu patieso prieku. Bet patiesais prieks Franciskam bija atgriezties mājās slapjdraņķī, izmirkušam, nogurušam, izsalkušam... Viņš apdziedāja garīgo Prieku un Brīvību, ko cilvēkam dāvā Nabadzība. Neskaitāmas reizes izskanēja viņa lūgšana: “Kungs, esi žēlīgs man un Nabadzības kundzei!”
1209. gadā Sv. Mises laikā Fran- cisks dzirdēja priesteri lasām Svēto Rakstu vārdus, kur Kristus iesaka saviem apustuļiem neņemt ceļā neko līdzi, “jo strādnieks ir sava uztura cienīgs”(Mt 10, 7-13). Franciskam likās, ka šie vārdi attiecas arī uz viņu, tāpēc viņš no baznīcas būvētāja kļuva par apkārtstaigājošu sprediķotāju. Francisks savos sprediķos cildināja nabadzību, mieru un mīlestību. Drīz misionāram radās savi mācekļi. Brāļu skaitam pieaugot, Francisks saprata, ka viņam nebūs iespējams turpināt savu iesākto dzīves veidu un sprediķošanas darbu bez Baznīcas varas akcepta, tāpēc 1210. gadā devās uz Romu pēc pāvesta atļaujas. Jaunais ordenis, ko pats pāvests nosauca par “mazākajiem brāļiem”, saņēma savam darbam pāvesta Innocenta III apsti- prinājumu un svētību.
Ar divkāršu dedzību Francisks turpināja misiju darbu, un ļaudis pie viņa plūda no malu malām. Nabadzība ienesa Franciska un viņa brāļu dzīvē līksmu drošības un bezrūpības izjūtu: ja tev nekas nepieder, tu nepazīsti arī bailes kaut ko zaudēt. Pār Itāliju nāca jauni ticības uzplūdi, strauji auga arī jaunā ordeņa locekļu skaits. Nepilnos trīs gados izveidojās vairāk kā 60 ordeņa mājas. Kad pēc 10 gadiem sanāca ordeņa ģenerālkapituls, uz to ieradās 5 tūk- stoši mūku. Pēc 50 gadiem franciskāņu rindās bija 200 tūkstoši cilvēku...
Par sv. Francisku, par šo patiešām izcilo un apbrīnojamo cilvēku, var runāt kā par vēsturisku personu, kas iemieso sevī sabiedriski atzītus tikumus. Par viņu var arī teikt — līksmais vientiesis, izbrīnītais, mīlestības pārsteigtais bērns arī vecumā. Šis patiesais demokrāts mīlēja dabu, mīlēja dzīvniekus, tāpēc arī izsludināts par vides aizstāvi, juta līdzi atstumtajiem, izprata, cik ļoti cilvēka garu apdraud bagātība. Askēts. Viņš bija cilvēks, kurš atteicās no dzīves ērtībām, labumiem, baudām. Viņš praktizēja vienkāršo sirsnību, pazemību, vērtību saskatīšanu trūkumā, pašaizliedzību, mīlestību uz līdzcilvēkiem un absolūtu uzupurēšanos Dievam, par ko viņu iemīlēja ne tikai katoļi, bet arī protestanti, citu konfesiju ticīgie un pat nekristieši.
1224. gadā Asīzes Francim sāka parādīties stigmas — Kristus rētas rokās un kājās, ko viņš labprāt panesa, bet slēpa. Vēlāk, slimībā, viņš atzinās: “Nekas man nesagādā tik daudz mierinājuma, kā domāt par Kristus dzīvi un ciešanām.” Bet stigmas sūrstēja, veselība kļuva vāja un redze pasliktinājās. Šai laikā viņš veica brīnumus, izdziedinot slimos. Francisks, kurš dzīves laikā sprediķoja putniem, aicināja puķes ziedēt un putnus čivināt Dievam par godu, ciezdams briesmīgas sāpes, sacerēja savu slaveno “Saules dziesmu”, kurā cildināja Dieva radības. Viņš sauli, mēnesi, zvaigznes, vēju, zemi, ūdeni nosauca par brāļiem un māsām, par māsu dēvēja arī nabadzību un pat citiem cilvēkiem šausmas iedvesošo nāvi.
Pirms nāves Francisks vēlreiz mudināja savus brāļus censties pēc mīlestības uz Dievu, ar vislielāko noteiktību ievērot nabadzību, ar uzticību un padevību sargāt katolisko ticību un mīlēt Dievmāti. Lū-dzoties viņš bieži atkārtoja vārdus: “Mans Dievs un mans viss.”
Pēdējās divdesmit četrās savas dzīves stundās Francisks lūdza lasīt priekšā Kristus ciešanu aprakstu no sv. Jāņa Evaņģēlija, tad dziedāt “Saules dziesmu”. Un vēlreiz no Franciska lūpām atskanēja himnas pēdējais pants: “Slavēts esi Tu, Kungs, par mūsu māsu nāvi!”
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
