“Es esmu saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet ceļu Kungam!” (Jņ 1,23; Is 40,3).
Jānis Kristītājs sarunā ar priesteriem un levītiem pats sevi dēvē par saucēja balsi tuksnesī. Viņš ir balss, kas ne tikai sludināja par drīzo Mesijas nākšanu: “Pēc manis nāks Tas, kas ir stiprāks par mani!” (Mk 1,7), bet arī personīgi norādīja uz Viņu: “Lūk, Dieva Jērs!” (Jņ 1,36). Jānis Kristītājs ir pēdējais Vecās Derības pravietis, kurš varēja skatīt pravietojumu piepildīšanos. Viņš nāca liecības dēļ: liecināt par gaismu, lai visi caur viņu ticētu (Jņ 1,7).
“Es esmu saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet ceļu Kungam!” — Jānis Kristītājs atsaucas uz pravieti Isaju (Is 40,3). Tuksnesis Svētajos Rakstos nenozīmē tikai sausu zemi bez ūdens, bet simbolizē visu cilvēci, kas jau kopš pirmā cilvēka grēkā krišanas dzīvo slāpēs pēc mūžīgās dzīves.
Bieži vien Vecās Derības notikumi risinās tuksnesī. Visspilgtākais no tiem ir Izraēla tautas četrdesmit gadu ilgais ceļojums cauri tuksnesim uz Apsolīto zemi. Tādā veidā tuksnesis iegūst laicīgās dzīves nozīmi — tas simbolizē ticīgā cilvēka dzīves ceļu, kas jānoiet līdz galam, lai sasniegtu īsto Apsolīto zemi — Debesu valstību.
Tuksneša tēma skar arī Jēzus Kristus dzīvi: Viņš piedzīvo kārdināšanu tuksnesī (Mt 4, 1-11), kas mums vēl pirms Golgātas notikumiem atklāj, cik lielā mērā Kristus, pirmsmūžīgais Tēva Vārds, ir akceptējis cilvēcisko dabu. Tas mums arī atgādina, ka mēs ne vien dzīvojam pasaulē kā tuksnesī, bet arī paši esam šis tuksnesis.
Kristus Cilvēktapšanas noslēpums ir kā Isaja pravietojuma īstenošanās: “Priecāsies tuksnesis un izkaltusī nora, klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks” (Is 35,1). Viens ūdens piliens nevar atdzīvināt sausu zemi, taču viena Kristus asiņu lāse spēj atdzīvināt grēku dēļ pamirušās sirdis mūžīgajai dzīvei.
Raugoties atpestīšanas vēsturē, varam konstatēt, cik ļoti ir progresējusi Izraēļa tautas izpratne par tuksnesi, ņemot vērā dievišķās Atklāsmes kulminācijas tuvošanos Jēzus Kristus personā. Vispirms rodas izpratne par dzīvi kā par tuksnesi, kas ir jāšķērso, lai sasniegtu galamērķi; tad — apziņa, ka cilvēks pats ir tuksnesis, kurā Dievs vēlas ienākt, lai liktu tam uzplaukt. Uz to arī norāda Jāņa Kristītāja liecība: sagatavojiet ceļu Kungam, lai Viņš varētu ne tikai nākt pie mums un izvest mūs no neauglīgas dzīves, kas ir dzīve grēkā, bet, vēl vairāk, nākt mūsos, lai mūs pārveidotu par auglīgu zemi jau tagad, šīs pasaules tuksneša vidū.
Sastopoties Svētajos Rakstos ar Jāņa Kristītāja personību, mūsos rodas apziņa par to, cik liels pravietis viņš bija. Tomēr Kristus par Jāni izsaka vārdus, kas var samulsināt tos, kuri par pamatu izvēlas pasaulīgo gudrību: “Neviens, kas dzimis no sievietes, nav lielāks par Jāni Kristītāju, tomēr pats mazākais Debesu valstībā par viņu ir lielāks” (Mt 11,11). Jānis Kristītājs pildīja svarīgu misiju Dieva priekšā, taču Kristus norāda, ka prioritāte tomēr tiek dota cilvēka īstajam galamērķim: Dieva Vaiga skatīšanai Viņa valstībā.
Priesteris Ernests JANSONS, Izvalta (No “Mieram tuvu”)
