Pierobežā nelielos apdzīvotos punktos kultūra nav tikai brīvā laika pavadīšana. Tā ir iespēja saglabāt saikni starp cilvēkiem, uzturēt tradīcijas un radīt kopības sajūtu vietās, kur dzīve nereti kļūst sarežģītāka attālumu, jauniešu aizplūšanas un pierobežas režīma īpatnību dēļ. Šķaunes Tautas nama vadītāja Arita Rimša šo amatu ieņēmusi pavisam nesen, taču jau paspējusi iejusties. Mēs ar viņu aprunājāmies par pirmajiem iespaidiem, cilvēkiem, sadarbību un nākotnes plāniem.
- Arita, cik ilgi jūs jau strādājat Tautas namā?
- Kopš pagājušā gada 1. septembra. It kā nav daudz laika pagājis, bet sajūta tāda, ka šajā ritmā dzīvoju jau sen.
- Kādi bija jūsu pirmie iespaidi?
- Sākumā šķita, ka viss ir diezgan vienkārši. Bet, kad sāc strādāt pa īstam - atskaites, dokumenti -, saproti, ka nemaz nav tik viegli. Pēc Jaunā gada kļuva sarežģītāk digitālo atskaišu dēļ. Taču mans pirmais pasākums izdevās ļoti labi, tas deva pārliecību.
- Kāds pasākums tas bija?
- Miķeļdiena. Sabrauca kolektīvi, notika lielisks koncerts, bija daudz cilvēku - viss izdevās ļoti sirsnīgi.
- Kas jums darbā patīk visvairāk?
- Komunikācija. Īpaši, kad ierodas kolektīvi no citiem pagastiem un novadiem, piemēram, no Ludzas. Mēs dalāmies pieredzē, stāstām cits citam, kā strādājam. Tas iedvesmo un dod jaunas idejas.
- Tātad sadarbība starp pagastiem ir svarīga darba daļa?
- Jā, ļoti svarīga. Mēs aicinām viesus, paši dodamies izbraukumos. Tie nav tikai koncerti, bet arī pieredzes apmaiņa, savstarpējs atbalsts. Nelielās vietās tas ir īpaši vērtīgi.
- Bet vai vietējā līmenī jums ir partneri?
- Protams. Mēs aktīvi sadarbojamies ar bibliotēku. Piemēram, dažas meistarklases rīkojam kopā. Varam organizēt pasākumu bibliotēkā, lai cilvēki varētu apgūt kaut ko jaunu. Tas ir ērti gan mums, gan apmeklētājiem.
- Kādas meistarklases jau esat rīkojuši?
- Ir bijušas radošās darbnīcas - gatavojām maskas, adījām aproces. Drīzumā būs jostu aušanas meistarklase. Cilvēkiem tas ļoti patīk - viņi nāk, komunicē, dara kaut ko ar savām rokām.
- Pastāstiet par kolektīviem, kas pie jums darbojas!
- Šobrīd Šķaunes Tautas namā ir divi kolektīvi: folkloras grupa “Gaiļupeite” (vadītāja Inga Puzanova) un senioru vokālais ansamblis “Atpūtai” (vadītāja Aija Dubra). Abos kolektīvos ir vairāk nekā 10 dalībnieku. Regulāri notiek mēģinājumi. Kolektīvi turpina uzstāties, piedalās pasākumos gan Šķaunes Tautas namā, gan arī dodas uz citiem pagastiem un pat ārpus novada.
Folkloras grupa “Gaiļupeite” 
Senioru vokālais ansamblis “Atpūtai”
- Vai plānojat veidot jaunus kolektīvus?
- Gribētos gan, bet ar jauniešiem ir grūti - pēc skolas viņi aizbrauc. Tāpēc cenšamies uzturēt to, kas jau ir, lai kolektīvi turpinātu pastāvēt.
- Kādi pasākumi ir ieplānoti šogad?
- Mums jau ir izveidojies tradicionāls kalendārs. Svinam Lieldienas, Mātes dienu un Ģimenes dienu, Jāņus, pēc tam ir humora svētki, rudens pasākumi - Miķeļdiena, valsts svētki novembrī, Ziemassvētki un Jaunais gads. Tuvākie pasākumi būs maijā - Ģimenes un Mātes dienas.
- Kuri pasākumi ir vissvarīgākie?
- Manuprāt, valsts svētki novembrī - Latvijas Republikas proklamēšanas diena un Lāčplēša diena. Tad notiek svinīgāki pasākumi, ierodas kolektīvi no citiem pagastiem.
- Vai jūs pati esat vietējā iedzīvotāja, un vai tas palīdz darbā?
- Jā, protams. Cilvēkiem ir svarīgi, ka esmu “savējā”. Es agrāk palīdzēju iepriekšējai Tautas nama vadītājai, tāpēc darbs man jau bija pazīstams - īpaši radošā daļa.
- Jūs minējāt arī baznīcu. Vai tā ieņem svarīgu vietu jūsu dzīvē?
- Jā, es cenšos regulāri apmeklēt dievkalpojumus. Šādās vietās viss ir savstarpēji saistīts - gan baznīca, gan Tautas nams, gan ikdienas dzīve. Cilvēki ir tie paši, vienkārši satiekamies dažādos apstākļos.
- Ar kādām grūtībām jūs saskaraties pierobežas zonas dēļ?
- Tās ietekme ir visai tieša. Piemēram, ja mēs rīkojam pasākumu, vajag iepriekš nosūtīt dalībnieku sarakstu uz Daugavpili - ar personas datiem. Tas nav ērti, jo vietējā nodaļa ir blakus, bet tik un tā viss jānosūta elektroniski. Dažkārt ir grūti paspēt.
- Bet kā tas ietekmē ikdienas dzīvi?
- Šeit pastāvīgi ir klāt robežsargi un policija. Es pat reizēm jokoju, ka dzīvoju pilnīgā drošībā, jo tehnika stāv burtiski 20 metru attālumā no mājas.
- Vai ar jums ir bijuši kādi neparasti vai satraucoši gadījumi?
- Jā. Vienreiz manā pagalmā ienāca divi vīrieši - pēc izskata ne vietējie, viens pat basām kājām. Viņi skatījās iekšā pa logiem. Es ieslēdzos, paslēpos un piezvanīju robežsargiem. Viņus aizveda.
- Vai šādi gadījumi nebiedē?
- Protams, ir mazliet satraucoši. Bet pierodi. Pat ziņas reizēm uzzini ne uzreiz - kā bija ar dronu, kas nokrita kaimiņu, tas ir, Svariņu, pagastā. Man piezvanīja radiniece, bet es nemaz nezināju.
- Kā jūs raksturotu vietējos iedzīvotājus?
- Pēc COVID cilvēki kļuvuši noslēgtāki. Daži aktīvi piedalās un nāk uz visiem pasākumiem, citi turas malā. Bet ir arī tādi, kas vienmēr atbalsta - un tas ir ļoti svarīgi.
- Kas viņiem patīk visvairāk?
- Dzīvi, muzikāli pasākumi - vakari ar “groziņiem”. Kad var ne tikai skatīties, bet būt kopā - ar mūziku un cienastu. Tad ierodas arī viesi no kaimiņu pagastiem.
- Kāda ir situācija ar radio un televīziju?
- Var uztver gan Latvijas radio un TV signālu, gan arī no Baltkrievijas. Ir problēmas ar sakariem - dažkārt telefons pārslēdzas uz Baltkrievijas tīklu, un pēc tam nāk milzīgi rēķini. Arī televīzija ne visur labi darbojas. Vārdu sakot, ir, ko uzlabot.
Aritas Rimšas darbs nav tikai svētku organizēšana. Tā ir pastāvīga balansēšana starp tradīcijām un mūsdienīgumu, starp ierobežojumiem un vēlmi attīstīt kultūras dzīvi. Sadarbība ar bibliotēku, saikne ar citiem pagastiem, vietējo kolektīvu atbalstīšana - tas viss veido dzīvo vidi, pateicoties kurai pat nelielais pierobežas ciems ir un paliek vieta, kur cilvēkiem gribas pulcēties kopā.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Foto no Aritas RIMŠAS personīgā arhīva
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
