Mazās apdzīvotās vietās kultūra balstās nevis uz skaļiem vārdiem un lielām skatuvēm, bet uz cilvēkiem - aizrautīgiem, neatlaidīgiem un patiesi uzticīgiem savam darbam. Regīna Stepiņa ir viena no tādiem. Jau desmit gadus viņa vada amatierteātri “Jautraviņas” un vokālo ansambli “Iedvesma”. Mēs sarunājāmies ar viņu par to, kā dzīvo teātris laukos, kāpēc humors ir labākā izvēle skatuvei un ar ko šodien dzīvo Ķepovas pagasts - teritorija, kur īpaši stipri jūtams robežas tuvums.
- Regīna, vai šogad jūsu teātrim ir jubileja?
- Jā, pirms 10 gadiem es sāku strādāt Ķepovas tautas namā, un tieši tad arī tika izveidots amatierteātris, kuru es vadu.
- Cik cilvēku tagad ir kolektīvā?
- Šobrīd mūsu nav daudz - teātrī esam tikai trīs cilvēki: Olga Anukrāne, Elvīra Lavrinoviča un Regīna Stepiņa; un arī vokālajā ansamblī ir tikai trīs sievietes: Regīna Stepiņa, Elita Pontaga un Elvīra Lavrinoviča. Tātad kopumā četras dalībnieces. Agrāk bija daudz vairāk - līdz pat divpadsmit dalībniekiem. Bet laiks iet, apstākļi mainās, kāds ir aizbraucis, kāds nolēmis vairs nepiedalīties pašdarbībā. Jo tas prasa daudz laika un patiesi īstu aizrautību…
- Kā jūs izvēlaties repertuāru?
- Vienmēr darām to kopā. Skatāmies variantus internetā, apspriežam, sūtām cita citai. Ja visām patīk - ņemam. Es sagatavoju tekstu, izdrukāju, un mēs sākam mēģināt, jau pašas savā veidā izdzīvojot katru ainu.
- Jūsu teātris, kā jūs sakāt, ir “Jautraviņas”…
- Jā, un mēs cenšamies atbilst nosaukumam. Mums viss tiek balstīts uz humoru. Mēs neņemam nopietnas lugas vai klasiku - mums svarīgi, lai skatītājam būtu interesanti un lai cilvēki varētu atpūsties, pasmieties.
- Kur jūs uzstājaties?
- Visā Krāslavas novadā. Mūs uzaicina, un mēs braucam. Tuvākā uzstāšanās būs “Humora vakarā” Robežnieku tautas namā. Uz turieni vedīsim trīs humoristiskas ainiņas - gan latgaliešu, gan krievu valodā.
.
Jaungada koncerts 2018.g.
Skečs Jaunaga koncertā (2018.)
Robežnieku TN. 24.01.2026
Rudens balle Asūnes TN. 19.09.2025
- Teātris - tā ir runa par prieku. Bet dzīve visapkārt, pēc visa spriežot, ne vienmēr ir vienkārša. Kā pēdējos gados ir mainījies Ķepovas pagasts?
- Pārmaiņas, protams, ir. Daudzas iestādes ir slēgtas. Vides izglītības un kultūras centrs “Ķepa” tika likvidēts 2023.gada 1.maijā. Ķepovas tautas nams turpināja darbu degustāciju nama telpās līdz 2024.gada novembrim.
Faktiski pagasta pārvalde darbojas ļoti ierobežotā režīmā. Bibliotēka gan ir palikusi, bet speciālists ierodas tikai uz dažām stundām nedēļā.
- Bet kas notiek ar iedzīvotājiem?
- Iedzīvotāju skaits, kā jau visur, samazinās. Tā ir lielākā problēma. Cilvēku kļūst arvien mazāk. To var redzēt arī mūsu kolektīvā - agrāk bijām daudz, tagad palikuši tikai daži cilvēki. Darbspējīgie iedzīvotāji no pagasta aizbraukuši jau sen. Tie, kas palikuši, nodarbojas galvenokārt ar lopkopību un augkopību.
- Tomēr jūs atzīmējat, ka pagastā ir spēcīga kopiena.
- Jā, tā ir taisnība. Neskatoties ne uz ko, šeit ir ļoti saliedēta kopiena. Cilvēki turas kopā, atbalsta cits citu. Ir ļoti daudz strādīgu saimnieku - zemnieku saimniecības, stipras ģimenes, kas strādā uz zemes un attīstās. Tie ir tādi kā balsta cilvēki, uz kuriem viss turas.
- Tātad dzīve neizzūd, bet, drīzāk, mainās?
- Jā, tieši tā. Tā kļūst citāda, bet nepazūd. Ir cilvēki, kuri turpina strādāt, dzīvot, audzināt bērnus. Piemēram, nesen vienā ģimenē piedzima meitenīte - un tas kļuva par īstu notikumu visam pagastam.
- Neikšāni atrodas netālu no robežas. Vai tas ir jūtams ikdienā?
- Kaut kādā ziņā - jā. Pie mums pastāvīgi ir valsts dienesti - robežsargi, policija, reizēm arī Nacionālo bruņoto spēku karavīri. Pierobežas zona tiek regulāri patrulēta, tā ir ierasta dzīves daļa.
- Vai tas ir saistīts ar bēgļu situāciju?
- Iespējams. Bet, godīgi sakot, parastie iedzīvotāji ne vienmēr tieši ar to saskaras. Ir zināma sezonalitāte: kad ir auksts, plūsma droši vien ir mazāka, bet kad siltāks - lielāka. Bet par to vairāk zina tie, kas strādā attiecīgajās struktūrās vai dzīvo tieši pie robežas.
- Tātad lielākajai daļai tas, drīzāk, ir kā fons?
- Jā, tā var teikt Mēs zinām, ka tā reāli ir, redzam patruļas, bet ikdienas dzīvē tas nerada kādas krasas izmaiņas.
- Pat tāds notikums kā drona nokrišana pie kaimiņiem, tas ir, Svariņos, pagastā neko nemainīja?
- Nē, nekas nav mainījies. Dzīve rit savu gaitu.
- Vai šādos apstākļos kultūra kļūst īpaši svarīga?
- Protams. Cilvēkiem vajag ne tikai strādāt un risināt sadzīves jautājumus. Viņiem ir svarīgi sanākt kopā, sarunāties, pasmieties. Mūsu teātris arī ir tieši par to.
- Ko jums personīgi nozīmē šis darbs?
- Tā ir iespēja dot cilvēkiem kaut nedaudz prieka. Viņu smiekli par mūsu ainiņām - tas ir pats vērtīgākais. Tas nozīmē, ka viss nav velti.
- Un, neskatoties uz visām grūtībām, jūs turpināt?
- Protams. Kamēr ir ieinteresēti, iniciatīvas pilni cilvēki un vēlme izpausties - teātris dzīvos.
Mazajos pagastos īpaši skaidri saproti: dzīve balstās uz cilvēkiem. Uz tiem, kuri paliek, strādā savā zemē, atbalsta kaimiņus un atrod spēku ne tikai tikt galā ar ikdienu, bet arī radīt telpu priekam. Regīnas Stepiņas stāsts ir tieši par to - par klusu, bet neatlaidīgu kultūras saglabāšanu, par smiekliem, kas vieno, un par kopienu, kas, neskatoties ne uz ko, turpina dzīvot.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Foto no Regīnas STEPIŅAS personīga arhīva
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
