Maijs šogad ir īpašs laiks Baznīcas dzīvē. Pareizticīgie un vecticībnieki 5. maijā svinēs gada lielākos svētkus — Kristus Augšāmcelšanos. Savukārt Rietumu Baznīcā noslēgsies Lieldienu liturģiskais laiks ar savdabīgu ticības patiesību atceres kulmināciju, ko akcentē Kunga debeskāpšana un Svētā Gara nosūtīšana jeb Vasarsvētki. Katoļi šo skaisto dabas atmodas mēnesi veltī Dievmātes godam. Maijā atzīmēsim arī visai tautai nozīmīgas dienas: Mātes dienu — 12. maijā un Ģimenes dienu — 15. maijā.
Vēsture liecina, ka no ģimenes stipruma un dzīvīguma bijuši atkarīgi veselu civilizāciju likteņi. Ja kāda tauta sākusi nīkt, lielākoties iemesli tam meklējami šīs sabiedrības pamatšūniņas morālajā pagrimumā. Atzīmēsim, ka pašlaik arī mūsu tauta atrodas zem iznīcības zīmes. Brīvās mīlestības ideja, kopdzīve bez jebkādām saistībām, šķirtas ģimenes, bez vecāku gādības atstāti bērni, alkoholisms, narkomānija, citu veidu atkarības, vardarbība, aborti, augsta mirstība, zema dzimstība, prostitūcija un citas negācijas degradē sabiedrību, ved tautu uz pašiznīcināšanos. Tās ir dzīves bez Dieva sekas. Tikai bērniem svētītas, veselīgas, kristīgu ideālu apgarotas ģimenes spēs mūs glābt.
Smelsimies dzīves gudrību Dieva baušļos, Evaņģēlijos, kā arī mūsu tautas dainās, folkorā. Arī mūsu sirmās māmuļas, kuras pašas augušas kristīgās daudzbērnu dzimtās, var apliecināt: harmoniska personība var veidoties pilnvērtīgā ģimenē, kas ir triju paaudžu kopums — bērni, vecāki un vecvecāki. Tajās paaudzes papildina viena otru, saglabā tos vērtību kritērijus, kas izkristalizējušies gadu simtos un izturējuši laika pārbaudi. Šādā ģimenē tēva pienākums un atbildība ir ar mīlestību ievadīt katru savu atvasi darbā, ar personīgu paraugu un gudru vārdu audzināt viņa raksturu un nospraust viņam dzīves mērķi. Ar gudru padomiņu te var palīdzēt arī vectēvs. Bet māte, māmiņa, māmulīte ir ģimenes sirds un dvēsele. Viņa auklē, kopj, māca, rāj, žēlo un kārto visas bērnu vajadzības. Māte un bieži vien arī vecmāmiņa ir pir-mās, kas māca jauno paaudzi pārmest krustu, salikt rociņas lūgšanā, pēc tam apgūt katehismu, sagatavo dievgaldam, pirmajai svētajai komūnijai.
Bērnu audzināšanas darbs šodien ir grūts un atbildīgs. Veselīgie ģimenes ideāli bērnam jāsāk mācīt gandrīz jau no šūpuļa un, galvenokārt, ar pašu vecāku piemēru. Ļoti svarīgs audzināšanas faktors ir reliģiskās apziņas veidošana bērnos. Un tikai vecāki, kuri paši praktizē kristīgo ticību, spēs nodot saviem bērniem patiesas un pieredzes bagātas attiecības ar Dievu, kopā lūdzoties, apmeklējot dievkalpojumus baznīcā, pieņemot svētos sakramentus. Grūti ir cīnīties pret mūsdienu moderno tehnoloģiju — TV, Interneta, datorspēļu neveselīgajiem iespaidiem uz bērna apziņu. Šeit noteikti vajadzīga daudz lielāka vecāku interese par to, ko bērns lasa, ko skatās, ar ko nodarbojas, ar ko draudzējas. To vienkāršāk būs izdarīt, ja ģimenes dzīves centrs un paraugs ir Kristus.
Par laimīgiem sevi var uzskatīt cilvēki, kuri auguši kristīgas ģimenes paspārnē, kur no bērnības viņus mācīja atšķirt labo no ļaunā, kur viņi varēja attīstīties kā pilnvērtīgi savas tautas un sabiedrības locekļi. Un kaut gan mūsdienās lielākoties visas trīs paaudzes vairs nedzīvo zem viena jumta, tas tomēr neliedz ar cieņu izturēties pret vecākiem un vecvecākiem, klausīt viņu padomam, vienlaikus pildot vienu no Visvarenā Dieva baušļiem, proti, ceturto bausli: “Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tu ilgi dzīvotu virs zemes.” To darām pateicībā par vecāku rūpēm par mums, par mīlestību, ko esam saņēmuši no viņiem, par audzināšanu kristīgā garā un veidošanu par krietniem savas tautas locekļiem.
Droši vien katrā draudzē vēl ir šādas veselīgas, kristīgas dzimtas.
Ir tādas arī Krāslavas Romas katoļu draudzē. Neiztrūkstoši svētdienu un svētku Sv. Misē piedalās dzīvesbiedri Irēna un Ivars Puzo, viņu bērni Evelīna un Elmārs, un, protams, vecmāmiņas Anastasija Puzo un Vija Korenika. Un kas gan nepazīst Podjavu, Zaikovsku, Bartušu, Plotku, Pauliņu - Bidzānu, Andrijevsku un dažas citas dievbijīgās krāslaviešu dzimtas? Bet, ak vai — kaut tādu būtu daudz vairāk! Tad mūsu valstij nevajadzētu vecāku vietā uzņemties atbildību par 8 tūkstošiem likteņa ziņā atstāto bērnu audzināšanu. Tad Latvijā abortos katru stundu mātes klēpī nemirtu gandrīz divi bērni. Tad nebūtu tik daudz pašnāvību, vardarbības ģimenē, salauzto, izkropļotu likteņu... Strādājot sociālās aizsardzības dienestā un BSRC “Mūsmājas”, pārliecinājos, kādu postu jaunajai paaudzei nes ģimeņu bezdievīgais, amorālais dzīvesveids.
Svētīgais Jānis Pāvils II sava pontifikāta laikā lielu uzmanību pievērsa ģimenes lomai bērnu kristīgajā audzināšanā. Viņš teica: “Lai gan esam piedzīvojuši ievērojamas vēsturiskas pārvērtības, ģimene turpina pastāvēt kā vispilnīgākā un visbagātākā cilvēciskuma skola, kurā katrs iemācās nesavtīgu mīlestību, savstarpēju cieņu, uzticību un rūpes par dzīvības aizsardzību. Ģimenes īpašais uzdevums ir sargāt un bērniem tālāk nodot tikumus, lai tādā veidā veicinātu gan katra cilvēka, gan veselas kopienas labumu.” 1993. gada 26. decembrī, Svētās Ģimenes svētkos, pāvests Jānis Pāvils II mums dāvāja šādu lūgšanu par ģimenēm — lūgsimies to!
“Svētā Nācaretes ģimene, Jēzus, Marijas un Jāzepa mīlestības kopiena, katras kristīgas ģimenes paraugs un ideāls, Tev mēs uzticam mūsu ģimenes.
Atver katras ģimenes sirdi ticībai, Dieva vārda pieņemšanai, kristīgai liecībai, lai tās kļūst par jaunu un svētu aicinājumu avotu. Skar vecāku sirdis, lai ar lielu mīlestību, prātīgām rūpēm un mīlestības pilnu dievbijību viņi būtu saviem dēliem un meitām par drošiem padomdevējiem attiecībā uz garīgajām un mūžīgajām vērtībām. Modini jauniešu sirdīs pareizu sirdsapziņu un brīvu gribu, lai, “pieaugot gudrībā, gados un žēlastībā” (Lk 2,52), viņi nesavtīgi pieņemtu dievišķā aicinājuma dāvanu.
Sv. Nācaretes ģimene, dari, lai mēs visi, pārdomājot un atdarinot to neatlaidīgo lūgšanu, nedalīto paklausību, cildeno nabadzību un jaunavīgo sirdsskaidrību, kāda bija jūsu vidū, sāktu pildīt Dieva gribu un ar tālredzību pavadītu paaicinātos pilnīgāk sekot Jēzum, kas sevi atdevis par mums. Amen.”
