Ar šiem vārdiem katoļticīgie pagodina Vissvētāko Sakramentu (Euharistiju) altāra tabernakulā, katrreiz ienākot baznīcā, izejot no tās, šķērsojot to. Taču būsim godīgi! Vai mēs ikviens patiešām arī ticam, ka šajā baltajā hostijā (neraudzētajā maizē) ir Kunga Jēzus Kristus īstā Miesa un Asinis? Vai pieņemam par patiesu Kristus reālo Klātbūtni konsekrētajā Dzīvības Maizē? Vai atzīstam, ka zem šīm maizes un vīna zīmēm brīnumainā veidā īsteni apslēpts Kristus kā Dievs un Cilvēks ar visu Savu būtību?
Visbrīnišķīgākais mīlestības noslēpums
Katoļu Baznīcas katehismā ir teikts, ka Euharistija ir “visas kristīgās dzīves avots un virsotne.” Šī sakramenta neizsmeļamo bagātību izsaka dažādi vārdi, ar kuriem tas tiek apzīmēts, un katrs nosauc kādu no šī sakramenta aspektiem.
Vissvētākais Sakraments, jo tas ir sakramentu sakraments un arī Euharistijā konsekrētās hostijas, kas tiek uzglabātas tabernakulā.
Euharistija, jo tā ir pateicības lūgšana un pateicības upuris Dievam.
Kunga Mielasts, jo runa ir par Pēdējām vakariņām.
Svētais Upuris, jo tas dara klātesošu vienīgo Kristus — Pestītāja upuri un tajā ietver Baznīcas upurdāvanu.
Komūnija, jo šajā sakramentā mēs nonākam vienotībā ar Kristu, kurš dara mūs par Savas Miesas un Asiņu līdzdalībniekiem.
Svētā Mise, jo liturģija, kurā piepildās pestīšanas noslēpums, noslēdzas ar ticīgo sūtīšanu, lai viņi izpildītu Dieva gribu savā ikdienas dzīvē.
“Euharsitija pati par sevi ir vislielākais brīnums,” vairākkārt ir uzsvēris sv. Akvīnas Toms. Bet šis visskaistākais brīnums ir mīlestības noslēpums, kurš pilnībā apslēpts no mūsu sajūtām: redzes, garšas, taustes... Neskatoties uz visgudrāko teologu paskaidrojumiem, Dieva klātbūtne Euharistijā paliek mums ticības noslēpums, kas ir augstāks par mūsu saprāta iespējām. Tik liels ir Dievs un tik maza maizes zīme! Visuma Radītājs, apslēpts zem nelielas, trauslas hostijas aizsega! Kā saprast šo sava veida vienīgo brīnumu, kas notiek maizes un vīna konsekrācijas brīdī?
Tikai pateicoties ticībai, un vienīgi tai, stāvot ceļos pretī baltajai Hostijai, mēs varam ar visu sirdi apliecināt: patiešām, tas esi Tu — Kristus, Dzīvā Dieva Dēls! Un vienīgais, visstiprākais mūsu ticības Euharistijai pamats — Kristus vārdi Kunga Pēdējo vakariņu laikā: “Šī ir Mana Miesa; šīs ir Manas Asinis.” Ticam tāpēc, ka to ir teicis Jēzus — Tas, kurš ir vienīgā Patiesība. Un Viņš arī ir teicis: “Kas Manu Miesu ēd un Manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā” (Jņ 6,55).
Euharistiskie brīnumi
Vājas ticības cilvēkiem, kuri ir šaubījušies vai neticējuši Euharistijai, tika dotas skaidras zīmes kā aicinājumi uz atgriešanos, uz ticību Jēzus reālajai klātbūtnei Euharistijā.
Pusceļā starp Lisabonu un Fatimu atrodas Santaras baznīca, kur pie lielā altāra īpašā nodalījumā atrodas asiņojoša Svētā Hostija. Šī brīnuma vēsture ir šāda. 1247. gada 16. februārī sākusi asiņot konsekrēta hostija, ko no mutes bija izņēmusi sieviete un noslēpusi savā galvas lakatā. To viņa bija darījusi sakarā ar kādas zīlnieces lūgumu, kura bija apsolījusi ar konsekrētās hostijas palīdzību izgatavot dzērienu, kas palīdzētu nostiprināt laulības saites un laulātā drauga uzticību.
Pilošās asinis jau uz ielas piesaistīja gājēju uzmanību. Ar lielām grūtībām nokļuvusi savā dzīvoklī, sieviete paslēpa asiņojošo hostiju kastē ar tīro veļu. Naktī vīrs ievēroja no turienes plūstam neparasti spožus gaismas starus. Pēc vīra stingrās uzstājības sieviete bija spiesta svētzādzībā un ļaunajā nodomā atzīties. No rīta tas nekavējoties tika paziņots arī vietējam priesterim. Relikviārā ievietotā asiņojošā Svētā Hostija arī šodien liecina par XIII gs. Portugālē notikušo neparasto brīnumu.
Vēl viens atgadījums. Lančāno, mazā Itālijas pilsētiņā, kāds baziliāņu mūks apšaubīja Kristus reālo klātbūtni Euharistijā. Viņš dedzīgi lūdzās, lai saņemtu apskaidrību šajā jautājumā. 1750. gadā, svinot sv. Misi, viņš pēc konsekrācijas vārdu izrunāšanas pārsteigts redzēja, ka hostija pārvēršas miesā un vīns — asinīs. Asinis izskatījās kā pieci dažāda lieluma recekļi. Mūks izbijās šī brīnuma priekšā un lika to konstatēt ticīgajiem. Pēc tam viņš tūdaļ ataicināja bīskapu. Šīs miesas un asiņu relikvijas mūki uzglabājuši līdz šai dienai relikviju šķirstiņā.
Ar šo miesu un asinīm tika veiktas vairākas zinātniskās analīzes, vissvarīgākā no tām ilga desmit gadus, no 1971. līdz 1981. gadam, profesoru Linoli (Areco universitāte) un Bertelli (Sjēnas universitāte) vadībā. Rezultāti rāda, ka šajā miesā un asinīs nav nekādu konservējošu vielu (laikmetā, kad brīnums notika, tās vēl nemaz nebija pazīstamas). Mēs zinām, ka cilvēka asinis, tāpat kā miesa, dažu gadu laikā sairst putekļos. Taču šī miesa un asinis bija saglabājušās nebojātas. Miesas gabaliņš ir no cilvēka sirds kreisā kambara, brīnuma brīdī tas bija dzīvs. Asinis pieder pie AB grupas. Tajās atrodas svaigu asiņu serums. Interesants aspekts, ka Turīnas Līķauta analīžu rezultātā ir noteikts, ka krustā sistā cilvēka asinis arī pieder AB grupai.
Pēdējais euharistiskais brīnums, kuru ir atzinusi Baznīca, notika 1996. gadā Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā. 18. augusta vakarā ap plkst. 19 priesteris Alehandro Pezets svinēja Sv. Misi baznīcā Buenosairesas tirdzniecības rajonā. Pēc tam, kad bija izdalījis Svēto Komūniju, pie viņa pienāca kāda sieviete un teica, ka pie baznīcas ieejas ir nomesta hostija. Profanēto hostiju, kuru nevarēja izmantot, jo tā bija nosmērēta, priesteris ielika trauciņā ar ūdeni un ievietoja tabernakulā kapelā ar Vissvētāko Sakramentu.
26. augustā, kad priesteris Alehandro atvēra tabernakulu, viņš ar pārsteigumu atklāja, ka hostija ir pārvērtusies asiņainā substancē. 1999. gadā, redzot, ka asiņainā substance nesadalījās, kardināls Bergoglio nodeva to zinātniskai izpētei.
Lai izslēgtu iespējamās spekulācijas, zinātniekiem netika sniegta informācija par proves iegūšanas apstākļiem. Viens no pētniekiem, pazīstamais Ņujorkas kardiologs un tiesu medicīnas patologs dr. Frederiks Zugibe konstatēja, ka pētītā substance ir īsta cilvēka miesa un asinis, kurā ir arī cilvēka DNS. Uzzinot, ka proves materiāls vairāk nekā trīs gadus ticis uzglabāts ūdenī un tomēr tajā esošie leikocīti saglabājuši savu dzīvotspēju, kā arī to, ka pētītās proves avots ir konsekrēta hostija (neraudzēta maize), pārsteigtais zinātnieks teica: “Kādā veidā un kāpēc konsekrētā hostija varēja mainīt savu raksturu un kļūt par cilvēcisku, dzīvu miesu un asinīm, zinātnei paliks par neatrisināmu noslēpumu. Tas pārsniedz tās kompetenci.”
Lielākā vērtība virs zemes
Slavenais dzejnieks Manconi, kurš katru dienu mēdza izklausīt Sv. Misi, bija pārliecināts: “Visas pasaules zelts nav tik vērts kā viena vienīgā svētā Mise.” Dievs mūs aicina svētīt svēto dienu (trešais Dieva bauslis), bet Baznīca pavēl ticīgajiem svētdienās un svētku dienās piedalīties svētajā Misē (otrais Baznīcas bauslis). Izvērtēsim! Kā tad ir ar mums, un konkrēti, ar mani? Vai es esmu viens no tiem, kas nekad neapmeklē sv. Misi, kaut arī esmu kristīts? Iespējams, ka es šad tad tomēr atceros par savu kristieša pienākumu, taču dievkalpojums mani garlaiko, un es ar sirdi un domām atrodos kaut kur citur? Bet varbūt es esmu viens no tiem, kurš nevar iztikt bez sv. Mises svētdienā, arī nedēļas darbdienās atrodu laiku tajā piedalīties?
Katrā draudzē ir lielāks vai mazāks ticīgo pulciņš, kuriem ikdienas sv. Mise un svētā Komūnija ir kļuvusi par dzīves vislielāko nepieciešamību un svētību. Diemžēl tās galvenokārt ir tikai vecāka gada gājuma sievietes un pa kādam atsevišķam tikpat solīda vecuma vīrietim. Toties jo lielāks prieks un gandarījums ir par tiem nedaudzajiem bērniem, jauniešiem un viņu vecākiem, kuri ik dienas nāk uz savu baznīcu, lai tiktos ar Jēzu Viņa mīlestības lielākajā noslēpumā — Euharistijā. Ir tādi jaunās paaudzes Dieva bērni arī Krāslavas katoļu draudzē. Viņu vidū — māsiņas Juta (14 gadu) un Santa (12 gadu). Visbiežāk kopā ar audžumāti viņas var redzēt rīta dievkalpojumos. Kaut gan meitenēm bija jāsteidzas uz skolu, viņas kādu rītu atvēlēja nedaudz laika mūsu sarunai. Apjautājos, ko viņām nozīmē ikdienas sv. Mise un sv. Komūnija. Vecākā mana sarunu biedrene saprot, ka lūgšana sv. Misē un mājās principiāli atšķiras, jo liturģijā pats Jēzus lūdzas un upurējas Debesu tēvam kopā ar mums un par mums. Viņa saka: “Ja esmu sastrīdējusies ar draudzeni, Jēzus palīdz mums salabt. Viņš dāvā man vajadzīgās žēlastības.” Arī Santai sv. Mise daudz dod: “Mises laikā es lūdzu Dievam grēku piedošanu. Un kad Viņš piedod, Viņš atnāk manā sirdī, sevišķi, kad pieņemu svēto Komūniju. Man šķiet, ka man piekļaujas pats Jēzus. Un tad ir liels prieks.” Vai ticat, ka Euharistijā ir klāt dzīvais Jēzus Kristus — ar Miesu un Asinīm, ar visu Savu būtību? Abas meitenes uz šo jautājumu atbildēja, ka noticēt esot grūti, taču viņas tic, jo “tas tā ir.” Santai sv. Mises laikā bieži tiek uzticēti Svēto Rakstu lasījumi, un tas viņai vienlīdz labi izdodas gan latviešu, gan poļu valodā. Māsas ir arī Euharistiskās procesijas dalībnieces. Viņas to dara, jo grib svinīgajā gājienā iet kopā ar Jēzu, sekot Viņam, atdot Viņam godu.
Svētdienās sv. Misē pie altāra kalpo meiteņu brāļi Aleksandrs un Edgars. Ministranti ir vistuvākie Kristus Upura liecinieki. Arī vecāko, nu jau pilngadīgo brāli Andri katru svētdienu var redzēt sv. Misē. Šīs ģimenes bērni zina, ka sv. Mise, kas ir Pēdējo vakariņu piemiņa un Kristus bezasiņu krusta upuris, dāvā lielas žēlastības visiem, kas tajā kalpo un lūdzas. Bet žēlastību daudzums, ko dvēsele saņem no svētās Komūnijas, ir atkarīgs no cilvēka sirds sagatavošanas pirms tās un pateicības pēc tās saņemšanas.
Bet kāpēc tik maz bērnu un jauniešu apmeklē baznīcu? Juta domā, ka viņi nesaprot, ka te ir Jēzus. Santa pārliecināta, ka daudziem vienaudžiem nav ticīgu tuvu radinieku, kas viņiem pastāstītu par Dievu. Visticamākais iemesls tomēr, šķiet, slēpjas šajā māsu secinājumā: “Ja mūsu māmiņa ik dienas nenāktu uz sv. Misi, diez vai arī mēs to darītu.” Tātad vecākiem jārāda saviem bērniem piemērs.
Vissvētākā Sakramenta adorācija ir viena no katoliskās Baznīcas lielākajām bagātībām. Arī Krāslavas draudzē kopš 2004. gada oktobra katru ceturtdienu no rīta līdz vakara dievkalpojumam pielūgsmei un godināšanai tiek izstādīts Vissvētākais Sakraments. Tā ir neizmērojama Dieva žēlastība. Bet cik kūtri un vienaldzīgi mēs esam! Cik maza ir mūsu ticība! Tikai nedaudzi, katru ceturtdienu vieni un tie paši, atrod laiku un izjūt vajadzību ieiet baznīcā un pavadīt kādu brīdi Kristus klātbūtnē, kaut vai tikai pasveicināt savu Kungu.
Mēs pārāk bieži aizmirstam, ka Euharistijā Jēzus ir cilvēcīgāks par ikvienu no mums. Viņš visu pārdzīvo ar tādu jūtīgumu, no kura mums sareibtu galva, ja to apjaustu. Kad pieņemam svēto Komūniju, kad adorējam Euharistiju, mēs zinām, ko izjūtam. Bet vai varam iedomāties, ko mūsos izjūt Jēzus, ienākot netīrās un vienaldzīgās sirdīs? Un kādu tēlu Jēzus redz, raugoties manī no tabernakula vai no monstrances? Grēcinieku? Vienaldzīgo? Skaudīgo? Liekuli? Sliņķi? Mazticīgo? Nepateicīgo? Egoistu?... Vai Jēzus manis dēļ no jauna neizcieš nāves mokas? Varbūt tieši man adresēts Jēzus pārmetums: “Šī tauta godā Mani ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no Manis” (Mt 15,8).
Nekad neaizmirsīsim Arsas svētā prāvesta Jāņa Marijas Vianeja vārdus: “Kungs Vissvētajā Sakramentā mūs gaida!.. No Viņa Sirds izplūst maigums un žēlsirdība, lai aizskalotu pasaules grēkus.” “Tikai Dievs var piepildīt dvēseli! Tikai Dievs var pabarot dvēseli!”
Genovefa KALVIŠA
