• Mums nav vajadzīgs Turcijas krasts…

    Zemnieku ballēs vienmēr ar interesi vēroju jaunas sejas. Lai arī lēni, tomēr paaudžu maiņa notiek. Tas vieš cerības, ka Latgales lauki atdzims. Un, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju masveida izceļošanu uz labklājības valstīm, mūsu zemnieki-iesācēji ir spilgts patriotisma piemērs. Divi galvenie dzīves balsti - dzimtene un ģimene. Tā rudens zemnieku ballē, kurā Krāslavā godināja veiksmīgākos zemniekus, pievērsu uzmanību Korovacku pārim. Parasti Aleksandrs saņēma goda rakstus, taču šoreiz novada vadītājs Gunārs Upenieks pasniedza balvu viņa dzīvesbiedrei Jūlijai - par veiksmīgu bioloģiskās saimniecības vadīšanu. Vai nav labs iemesls izpētīt situāciju sīkāk? Es uzprasījos ciemos pie saviem paziņām, un viņi pat nedomāja atteikt.

    Lasīt
  • Palēnām kļūstu par krāslavieti…

    Vēl mācību gada sākumā, tas ir, pagājušā gada septembrī, par Krāslavas sporta skolas direktoru apstiprināja Arti Upenieku. Kopš darba uzsākšanas ir pagājuši pieci mēneši, kas ir pietiekams laiks, lai noteiktu vietējā sporta un skolas kā iestādes stiprās un vājās puses. Taču par visu pēc kārtas.

    Lasīt
  • Mūsu mīļais treneris

    Sportisks, Krāslavas zēnu elks, spēlējošais treneris pieaugušo komandā... Pastāvīgais lasītājs jau uzminēja: tas ir Vadims Atamaņukovs, kuram pirms pāris gadiem Krāslavā tika piešķirts goda nosaukums “Gada cilvēks”. Ar sertificētā sporta skolotāja ierašanos, ar aktīvu Pāvela Širokova atbalstu, mūsu pilsētā 2013. gadā, notika lielā futbola, pieaugušo un bērnu, atdzimšana, tik nopietna, ka treneris Vadims Atamaņukovs un pastāvīgās uzvaras tagad ir nešķirami jēdzieni.

    Lasīt
  • Andrejs Šarkovs: “Esmu iemīlējies Latgales dabā”

    Dzīve ir ļoti daudzveidīga un neparedzama. Daudzi kaļ plānus, taču ne vienmēr visam ir lemts piepildīties. Tomēr ir arī medaļas otrā puse - neplānojot var ne tikai sasniegt savus mērķus, bet arī īstenot sapņus. Tā notika ar mani. Negaidīti mums piezvanīja, vēstot par gulbja izglābšanu. Likumsakarīgi, ka vēlējos tikties ar labdari. Uzzinājusi tālruņa numuru un cilvēka, kurš bija tieši iesaistīts ievainotā putna liktenī, vārdu, piezvanīju un sarunāju tikšanos.

    Lasīt
  • mizans

    Par latgaliešu raksturu un baltkrievu sumbru

    Šī globālā sasilšana mūs tik ļoti nomocījusi, ka pat viedāki vecāka gadagājuma ļaudis nemēģina izskaidrot neatnākušās ziemas noslēpumus. Janvāra vidū - pērkona negaiss, bet retās sniega pārslas – vien pāris dienas. Starp ziemeļiem un dienvidiem lidinās gājputni, arī meža zvēriem zudis ierastais ritms. Latgalē nekad nav bijuši sumbri, bet tagad retais zvērs ir iedzīvojies Bērziņu pagastā. Ne uzreiz gadījās atrast sniegbaltu ziemas dienu braucienam, bet pagājušajā sestdienā man paveicās.

    Lasīt
  • plicsfoto

    Igora Pliča divas kaislības

    Vecā gada noslēgumā, sarūpējot dāvanas tuviniekiem, pēkšņi radās vēlēšanās iepriecināt arī sevi. Dažas dienas pirms 2020. gada sākuma devos uz Preiļiem ar diviem mērķiem: izdrukāt jaunas izstādes formāta fotogrāfijas un uzaicināt uz atklātu sarunu interesanto sarunu biedru Igoru Pliču. Par laimi, Latgales galvenajam fotogrāfam pat nenāca prātā atteikties. Apbrīnojams cilvēks, lūk, tādi balsta labsirdības, radošuma un neizsīkstošas enerģijas pasauli.

    Lasīt
  • Darbi un nodomi no tīras sirds

    Kad cilvēka ārējo skaistumu papildina bagāta iekšējā pasaule, tad mūs sajūsmina pievilcība - šī vārda augstākajā izpratnē. Patiess skaistums ir dievišķs, bet seja ir dvēseles spogulis.

    Lasīt
  • Edīte fotografē Piedruju

    Kur aizritēja bērnība, tur arī sākas dzimtene, un patriots ir tas, kurš grūtos brīžos paliek uzticīgs savam dzimtajam novadam. Latgale kļūst arvien tukšāka, taču...

    Lasīt
  • skorodihina

    Skorodihinu paradīzes stūrītis

    Par tik stipriem vīriem parasti saka – spēkavīri. Stalta stāja, rokasspiediens stiprs kā kalējam, jautra daba. Lai ko iesāktu, viss viņam sokas. Pirmo reizi Vadimu Skorodihinu pamanīju makšķerēšanas sacensībās pie mākslīgi veidotiem dīķiem, kas pieder Jānim un Rūtai Klusiem. Redzēju, kā tēvs padeva meitai labi noregulētu makšķeri uz sīkām karūsām, pēc tam redzēju, kā Skorodihins vecākais pastāvīgi sniedza Nastjai lietišķus padomus. Prātīgā meitene sāka vilkt mazās karūsas tā, it kā “lobītu sēkliņas”. Tā viņa arī ieguva pirmo zelta kausu savā dzīvē, milzīgs prieks – ne aprakstīt. Un, kad Aglonas novada makšķernieku noslēguma festivālā Vadimam pasniedza īpašu balvu par ražīgākajiem un gleznainākajiem dīķiem, es nelaidu garām iespēju pieteikties ciemos. Ilgi nedomādams, hobija kolēģis izsaucās: “Ar lielāko prieku!”

    Lasīt