Tā iekārtota dzīve: katrai paaudzei lemts izdzert savu rūgto pārbaudījumu kausu. Jaunās tūkstošgades nelaime - pandēmija un ar koronavīrusu saistītā ārkārtas situācija - pavasarī nokrita kā sniegs uz galvas, atstājot otrajā plānā militāros draudus un klimata katastrofas. Ir pienācis laiks padomāt par drošu vietu uz planētas. Protams, tagad ļoti riskanti dzīvot daudzu miljonu pilsētās vai pārapdzīvotās valstīs. Galu galā vīruss ne jau nejauši radās pusotra miljarda apdzīvotajā Ķīnā, un tikai pēc tam tas izplatījās pārējos kontinentos.
Pārdomās par drošības tēmu no jauna sāc novērtēt dzīvi tukšajās Latgales nomalēs. Pārdomās šķirstot telefona grāmatu, neviļus pievērsu uzmanību numuram - meža viensētai Aglonas novadā. Ne vienu vien reizi ciemojos pie Vladimira un Ļubovas, kuri noliedz civilizācijas priekšrocības. Pirms pāris mēnešiem, nejauši satiekoties Daugavpilī, Vladimirs Dedovs man, garām iedams, pateica: “Neaizmirsti, brauc ciemos, vienmēr esam priecīgi sagaidīt.” Es zvanu, kautrīgi piedāvājot cilvēka un dabas harmonijas tēmu. Atbildē dzirdu: “Mēs gaidām rīt ap pusdienlaiku.” Kā saka, sargāto Dievs sargā, un pēc obligātajiem sanitārajiem pasākumiem mani ieaicināja mājīgajā gaitenī. Distance netraucēja sirsnīgajai sarunai, tieši otrādi. Vispārējs satraukums vienmēr vieno cilvēkus un atklāj to labākās īpašības. Vārds pa vārdam...
Mūsu pirmā iepazīšanās ar Vladimiru notika deviņdesmitajos gados.
Tajā nebūt ne vieglajā laikā viņš pats atrada mani, republikas laikraksta “Baltijas zeme” korespondentu, un mēs kopā sagatavojām rezonanses rakstu par malu medniecību un nelikumīgu makšķerēšanu ezeros. No tās sarunas atmiņā palika viņa šķietami neīstenojamais sapnis par pārcelšanos no ciemata uz kluso ezera krastu. Kad apkārt ir bezdarbs un hronisks naudas trūkums, šie plāni šķita utopiski. Bet pagāja gadi, un Vladimirs atkal mani atrada un uzaicināja uz savu kluso viensētu kurioza iemesla dēļ: pie viņa atlidoja… pelikāns. Iemaldījies dienvidu viesis, protams, mani pārsteidza, bet vēl vairāk - mājīgā lauku sēta pasakainā vietā - Rušonas ezera krastā. Tas retais gadījums, kad sapņi piepildās. Un spītīgā zemnieka izredzētā Ļuba atklāti atzina, ka dzīvot pie dabas bija viņas sapnis jau no bērnības, un, pat apciemojot radus, otrajā dienā viņa jau skumst pēc savas klusās mājas. Bija laiks, kad Ļubaša turēja govi, un, kad piecus gadus vēlāk Alfa saslima, viņi nodeva govi ar asarām acīs. Viņi ar visu sirdi un dvēseli darbojas naturālajā saimniecībā: zosis, tītari, vistas,
savas zivis dīķī, dārzā dažādi dārzeņi, augļu dārzā arī nogatavojas raža.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.15
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
