Daudzi cilvēki pārstājuši apzināties, ka kristīgās ticības centrā ir krustāsistais un augšāmcēlušais Jēzus, bet nevis kaut kādas cildenas idejas, kultūra, paražas vai etniskās pozīcijas. Lai palīdzētu mums atrast personīgo kontaktu ar Pestītāju, Dievišķā Apredzība līdz mūsdienām saglabāja Viņa ciešanu un nāves pārsteidzošu tēlu, atveidotu uz apbedīšanas auta, ko var nosaukt par sava veida piekto Evaņģēliju, kas nav rakstīts ar tinti, bet gan ar mūsu pestīšanas dēļ izlietajām asinīm.
Gandrīz divtūkstoš gadus uz zemes eksistē vislielākais svētums, par kuru runā Evaņģēliji, un proti, līķauts, kas sedza Kristus Miesu, sākot no tās novietošanas brīža kapenē līdz pat augšāmcelšanās stundai. Evaņģēlisti Lūkass (Lk 24,12) un Jānis (Jņ 20,5) vēsta, ka apustuļi Pēteris un Jānis tika redzējuši kapā tukšu līķautu (“autus”, “audeklu”) pēc Kristus augšāmcelšanās. Ar to arī sākās Svētā Līķauta vēsture. Uz tā līdz pat šodiendienai ir redzamas šaustīšanā, apkroņošanā ar ērkšķiem, krusta nešanā, krustāsišanā, sāna caurduršanā gūtās visu brūču asiņainās pēdas, jo Jēzu pirms apbedīšanas nepaspēja nomazgāt.
Pirmie kristieši ļoti rūpīgi glabāja Kristus līķautu, tāpat kā visus priekšmetus un lietas, kas saistītas ar Pestītāja dzīvi. Viņi to darīja slepus ilgstošas kristīgās ticības vajāšanas dēļ. Kad vajāšanas beidzās, līķauts tika nodots glabāšanai Vlahernas Dievmātes dievnamā Konstantinopolē. 8. gs. šo faktu minējis sv. Jānis Damaskietis. 13. gs., ceturtā Krusta kara laikā, līķauts tika pārvests uz Franciju, bet 15. gs. tas nonāca Savojas hercogu īpašumā, kuri to pārveda uz Turīnu. Tur līķauts atrodas līdz šim laikam un pēc pilsētas nosaukuma tiek dēvēts pat Turīnas līķautu. 1983. gadā pēc Savojas hercoga Umberta II nāves (saskaņā ar testamentu) relikvija kļuva par Svētā Krēsla īpašumu.
Gandrīz simt gadus dažādu zinātnisko nozaru speciālisti rūpīgi un daudzpusīgi veica Turīnas līķauta pētījumus un atzina tā īstumu. Zinātnieki apgalvo, ka trīsdimensiju attēls uz līķauta radies fizikālu un ķīmisku priekšnosacījumu — stipra izstarojuma no iekšpuses — rezultātā, ka tajā patiešām atradās krustā sista cilvēka miesa, kas atstāja tajā fotogrāfiska tipa negatīva nospiedumu, tajā pašā laikā asins pēdas līķautā redzamas pozitīvā. Tikai ticība spējīga pārliecināt, ka attēls pārdabiskā veidā radies augšāmcelšanās brīdī.
Turīnas līķauts ir liels viengabalains linu audekls 4 m 36 cm garumā un 1 m 10 cm platumā. Tāda tipa drānu jau pirms mūsu ēras izmantoja Palestīnā mirušo apbedīšanā. Laika gaitā uz tā nodzeltējušās virsmas redzami brūngani un sarkanbrūni plankumi — it kā cilvēka miesas formu nospiedumi no priekšpuses un aizmugures. Zinātniskie pētījumi parādīja, ka uz līķauta redzams asinīm aptraipīta 1,80 m gara un 65 kg smaga vīrieša attēls, kam bija bārda un gari mati, spēcīga un proporcionāla miesas uzbūve, skaisti semītu sejas vaibsti. Šis cilvēks bijis pakļauts šausmīgām spīdzināšanām — šaustīšanai, apkroņošanai ar ērkšķiem un krustāsišanai. Uz viņa miesas saskaitītas apmēram 600 rētas un dažādi sasitumi. Pierādīts arī, ka uz līķauta redzamas AB Rh (+) asins grupas pēdas. Tomēr mirušās miesas atveids nenorāda uz jebkādām tās sadalīšanās pazīmēm. Pierādīts, ka mirušā cilvēka miesa bija ietīta audeklā apmēram pēc divarpus stundām pēc nāves un atradās tajā 36 stundas.
Šīs ziņas saskan ar evaņģēliskajiem aprakstiem, turklāt papildina tos ar visai svarīgiem sīkumiem. Tādā veidā līķauts it kā uzskatāmi parāda Kristus ciešanu pakāpi, kurām Viņš nodevās “līdz beigām” (Jņ 13,1), mūs mīlēdams.
Pāvests Jānis Pāvils II 1984. gada 13. aprīlī sprediķī Turīnā teica: “Ņemot vērā daudzo zinātnieku argumentus, var apgalvot, ka Svētais Turīnas Līķauts ir īpašs Lieldienu — Ciešanu, Nāves un Augšām- celšanās liecinieks. Klusējošs liecinieks, bet vienlaikus apbrīnojami daiļrunīgs!”
1993.gada jūnijā starptautiskais simpozijs Romā, kurā piedalījās 57 zinātnieki no 18 valstīm, izstrādāja kopīgus secinājumus. Viņi paziņoja, ka nav citas varbūtības, kā vienīgi šī: uz līķauta attēlots Jēzus Kristus no Nācaretes.
Šis vienbalsīgais secinājums tika paziņots arī Svētajam Krēslam, lūdzot relikvijas patiesumu apliecināt ar publisku tās izstādīšanu tuvākajos gados. Tas tika izdarīts līķauta zinātniskās izpētes 100 gadu jubilejā 1998. gadā un Kristus dzimšanas lielajā jubilejā 2000. gadā.
Tagad visi simpozija dokumenti apvienoti 400 lappušu biezā ilustrētā ziņojumā, kur ietvertas vispilnīgākās un mūsdienīgākās teorijas par Turīnas līķautu.
Pestītāja apbedīšanas auts ir miljonu cilvēku mīlestības un pielūgsmes objekts, tomēr netrūkst arī tādu, kuri šo kristiešu svētumu ienīst, uzskatot to par draudu pasaules uzskatam. Turpinās melu izplatīšana, ka tas ir viltojums. Masonu, sātanistu, islama fundamentālistu un citu sektu pārstāvji vairākkārt mēģināja dārgo relikviju pilnīgi iznīcināt. Pēdējais ugunsgrēks 1997. gada 10. aprīlī Gvarini katedrālē, kur glabājās lielais dārgums, neapšaubāmi bija kārtējais neizdevies mēģinājums iznīcināt Kristus līķautu.
2010. gads katoļu Baznīcā ir veltīts Kristus ciešanu noslēpumam. Pāvests Benedikts XVI ir akceptējis Turīnas arhibīskapa, kardināla Severino Poletto priekšlikumu šā gada pavasarī vēlreiz izstādīt Kristus līķautu. Svētais tēvs paziņoja, ka relikvijas izstādīšana būs atbilstošs gadījums, lai kontemplētu šo noslēpumaino seju, kas klusi uzrunā cilvēku sirdis, aicinot visus atzīt Dieva seju, kas “tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību” (Jņ 3,16).
Turīnas līķautu varēs apskatīt no 10. aprīļa līdz 23. maijam. Tiek cerēts, ka Turīnā ieradīsies ap 2,5 miljonu svētceļnieku. Viņu vidū būs arī pāvests Benedikts XVI, kurš 2. maijā vadīs svinīgo dievkalpojumu pie uzstādītā līķauta. Svētceļnieku reģistrācija internetā www.sindone.org.
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
