Žēlsirdības ārkārtas jubilejas izsludināšanas bullā “Misericordia Vultus” (MV) pāvests Francisks uzsver, ka Lielais gavēnis ir lūgšanu, gavēņa un tuvākmīlestības laiks un aicina ticīgos, īpaši jaunatni, vairāk pievērsties lūgšanu dzīvei. Bet Vēstījumā 2016. gada Lielajam gavēnim Svētais tēvs atgādina, ka “miesas darbus un garīgos darbus nekad nedrīkst šķirt.”
Mūsu draudzēs ir ne mazums lūgšanas mīlošu ticīgo. Lielākā daļa no viņiem apgalvo, ka lūgties var iemācīties tikai lūdzoties, atverot sirdi un runājot ar savu Kungu mīlestībā, ieklausoties Dieva Vārdā un to pārdomājot.
Svētajos Rakstos Jēzus ir sacījis: “Kur divi vai trīs ir pulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (MT 18,20). Atceroties to, Krāslavas sv. Ludvika Romas katoļu draudzē 2003. gadā tika izveidota Jēzus Visdārgo Asiņu lūgšanu grupa. Kopš 2005. gada, kad ceturtdienās no rīta Sv. Mises līdz vakara dievkalpojumam ir uzstādīts Vissvētākais Sakraments, grupas dalībnieki pulcējas vienreiz nedēļā un Euharistiskā Jēzus klātbūtnē apmēram pusotru stundu lūdzas, dzied, pārdomā Evaņģēlija fragmentu, dalās Dieva Vārda praktizēšanā. Galvenās lūgšanas ir Jēzus Asiņu Rožukronis ar septiņu noslēpumu apceri, litānija, Uzvaras kronītis, septiņu upuru lūgšana, pateicība par izlietajām Jēzus Asinīm, lūgšana Dievmātei – Jēzus Dārgo Asiņu Karalienei u.c. Ziemassvētku un Lieldienu oktāvā “programma” ir cita, atbilstoša liturģiskajam laikam.
Grupas animatore (vadītāja) Antonija Elksne, Irēna Zambare, Antoņina Jermaka, Leonora Rinkeviča ir grupas dalībnieces no tās pirmsākumiem. Nedaudz vēlāk viņām pievienojās Lonija Mironova. Bet pēdējos gados lūdzēju pulciņu papildināja Monika Mežaraupe, Janīna Tračuma, Maija Zarečanska, Janīna Gasperoviča. Lūgšanas laikā notiek satikšanās ar Dievu, tā ļauj labāk izprast Kunga gribu, apzināties uz krusta izlieto Jēzus Asiņu lielo spēku un izdzīvot to ikdienā. Ikviena no viņām var liecināt, kādas brīnišķīgas žēlastības šajos gados Dievs dāvājis gan viņām pašām, gan tiem, par kuriem tika aizlūgts.
Visas šīs seniores ir patiesi lūgšanu cilvēki, viņas neaizmirst Jēzus apsolījumus: “Lūdziet, un jums tiks dots! Meklējiet, un jūs atradīsiet! Klauvējiet, un jums tiks atvērts!” (Mt 7,7). Un viņas lūdz, meklē un klauvē, un ne tikai lūgšanu grupā, bet arī ikdienas Sv. Misē, sakramentos, Euharistiskajā adorācijā Krāslavā un Aglonā, Rožukroņa lūgšanā, Krustaceļā. A. Elksne, I. Zambare, L. Mironova, M. Mežaraupe, J. Tračuma un A. Jermaka iesaistījušās arī Nemitīgā Tautas Rožukroņa kustībā un vienu stundu nedēļā veltī Latvijai. Viņas zina, ka “…vienmēr vajag Dievu lūgt un nepagurt” (Lk 18,1), tāpēc ar lūgšanu mostos, ar lūgšanu gulstos. Un tas dod spēku izturēt visus pārbaudījumus.
Kā iepriekš minēju, jau vairāk nekā 10 gadus Krāslavas baznīcā ik ceturtdienu visas dienas garumā monstrancē ir uzstādīta konsekrētā hostija, kurā apslēpta Jēzus dievišķība. Jēzus aicina ikvienu no mums: “Nāciet pie Manis visi, kas esat nopūlējušies un apgrūtināti, un es Jūs atspirdzināšu” (Mt 11,28). Diemžēl lielākā daļa ticīgo labāk izvēlas kurnēt un žēloties, cik mums grūta dzīve, nevis atnākt uz dievnamu un Kunga priekšā, klusā lūgšanā, personīgā sarunā ar Jēzu Kristu, visu karaļu Karali, pavadīt kādu brīdi, lai Viņu pielūgtu un apliecinātu savu ticību, cerību un mīlestību, lai pateiktos par svētību un saņemtām žēlastībām, lai noliktu Viņa priekšā savas un citu cilvēku vajadzības un raizes, lai izlūgtos Svētā Gara vadību savai dzīvei.
Pat ja esam ļoti aizņemti darbā vai mācībās, pie labākās gribas varam atrast iespēju kaut uz nelielu brīdi iegriezties baznīcā un noslīgt ceļos Euharistiskā Jēzus priekšā, ticot, ka Viņš zina mūsu visapslēptākās domas un vēlmes. Vien ar paļāvību jāpasaka: “Lūdzu, pieskaries manai sirdij un dāvā savu mieru ikdienas problēmu risināšanā.”
Ik ceturtdienu to dara aizvien vienas un tās pašas padzīvojušās sievietes. Pēc rīta Sv. Mises nedaudzas ticīgās (A. Abrosimova, V. Naumčika – “poļu” nedēļā; I. Aleidzāne, V. Korenika, V. Petrova, A. Subatoviča “latviešu” nedēļā) paliek dievnamā, lai dziesmās un lūgšanās slavinātu Kungu, nodotu savas sirdis Dieva mīlestībai.
Šajā grēcīgajā un varmācības pārņemtajā pasaulē vajadzīgi cilvēki, kuri saprot, ka ticība, lūgšana ir vienīgie līdzekļi mūsu samilzušo problēmu sekmīgā risināšanā. Paldies Dievam, ka šādi cilvēki, galvenokārt, vecāka gada gājuma sievietes, vēl ir. Viņas cenšas katru dienu piedalīties Sv. Misē, citos dievkalpojumos, regulāri pieņemt sakramentus. Viņas zina, ka Jēzus ir pacietīgs un žēlsirdīgs, gaidot uz mūsu pievēršanos Viņam. Un viņas nāk uz adorāciju, lai Euharistiskā Jēzus klātbūtnē, ielaižot klusumu sirdī, koncentrējot prātu un dvēseli vienīgi uz Pestītāju, garīgi attīstītos un pilnveidotos. Šīs ticīgās saprot, ka vienīgi klusumā, sarunājoties ar Kungu no sirds uz sirdi, ir iespējams izprast Dieva gribu, sagraut klišejiskos uzskatus par Viņu, labāk iepazīt sevi un savu esību. Un viņām ir sāpīgi apzināties, ka tik kūtri ticības praktizēšanā ir mūsu vīrieši, vidējās paaudzes pārstāvji, jaunieši un bērni. Cik maz ir upurgatavu dvēseļu, kas saprot Jēzus mīlestības moceklību!
Tie nedaudzie bērni un jaunieši, kuri kuplina liturģiju ar savu skanīgo dziedājumu korī, kuri svētdienās baznīcā lūdzas Rožukroni, bet Lielajā gavēnī vada Krustaceļa lūgšanu, saņems bagātīgus savu lūgšanu augļus. Dievs neļaus pat vislielākajām vētrām saviļņot miera dziļumus viņu dvēselēs. Ja vien… viss tika darīts mīlestībā. Patiesa lūgšana nāk no sirds. Jēzus caur Svētajiem Rakstiem turpina mūs aicināt: “Mīliet!” Nekam citam nav vērtības – tikai mīlestībai.
Daudzi apgalvo, ka viņi esot ļoti aizņemti, ka viņiem nav laika lūgties. Šiem cilvēkiem var noderēt mana kādreizējā garīgā tēva, Kauņas sv. Vitauta Dižā baznīcas rektora, priestera Ķestutisa Rudeviča kādā intervijā teiktais: “Aktīvam cilvēkam lūgšana var būt viss viņa darbs, taču tā nenotiks, ja dienas sākumā nenoskaņosimies lūgšanai, neatvērsimies Dievam. Es pats ļoti bieži lūdzu Dievu: “Pestītāj, lai visi šīs dienas darbi, soļi un satiktie cilvēki man būtu satikšanās ar Tevi, lai viss, ko es darīšu un runāšu, būtu Tavas gaismas apspīdēts.” Katru dienu uzsāku ar lūgšanu uz Svēto Garu, prasīdams, lai pat tad, kad neiznāk laika lūgšanai, pats Gars lūgtos manī.”
Neaizmirsīsim, ka ļoti nozīmīga ir lūgšana par otru cilvēku. Tā ir mūsu mīlestības izpausme pret viņu, mūsu rūpes. Dažas mātes gadiem ilgi lūdz par saviem bērniem, un viņi atgriežas. Lūgšanas augļi vienmēr ir atkarīgi no sirds atvērtības pakāpes un nodoma (intences) skaidrības. Ja uzrodas dvēseles tukšums, kad sirds ir auksta, arī piespiedu lūgšana var būt ļoti vērtīga. Reizēm varam vien izrunāt: “Jēzu!”, vai “Apžēlojies!”, bet arī tāda lūgšana var būt spēcīga kā Joaba sauciens.
Nepagursim lūgšanā! Un lai mīlestība pieaug mūsu sirdīs dienu no dienas! Nepiekāpīga un uzticības pilna lūgšana spēj darīt brīnumu.
Genovefa KALVIŠA
