Kara realitāte Ukrainā turpinās jau trešo gadu pilna mēroga iebrukuma kontekstā, bet tās saknes sniedzas līdz 2014. gadam. Latvijā cilvēki par to runā ne tikai no malas – daļa pievienojas atbalstam kā brīvprātīgie, citi skaidro militārās norises un to ietekmi uz mūsu drošību. Šajā rakstā – 14. Saeimas deputāta un Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāra, militārā analītiķa Igora Rajeva skatījums uz frontes dinamiku, ekonomiskajām svirām un Latvijas lomu, kā arī žurnālista un brīvprātīgā Gaita Grūtupa pieredze, vedot ievainotos no Ukrainas frontes aizmugures.
Frontes dinamika: mācīšanās un pielāgošanās
Igors Rajevs šodienas frontes līniju raksturo skarbi: Krievijas armija ilgstoši turpina uzbrukumus vairākos sektoros, un rudens–ziemas periodā tas, visticamāk, turpināsies. “Diemžēl, tā tendence saglabājas… visdrīzāk Ukraina būs spiesta turpināt aizsardzības operācijas,” saka Rajevs.
Konflikta gaitā abas puses ir strauji mācījušās. Krievija pēc neveiksmēm pie Kijivas pārbīdīja uzsvaru uz Donbasu un vēlāk atstāja Hersonu, sagatavojot dziļas aizsardzības līnijas. “Viņi visu laiku modernizē bruņotos spēkus un maina veidu, kā veic kaujas darbību… pamatā viss gāja decentralizācijas virzienā,” norāda Rajevs. Arī Ukrainas puse 2023. gada pretuzbrukuma laikā pārskatīja taktiku: “Uz dienvidiem nācās mainīt veidu, kā tiek izmantoti spēki – uzbrukums neveicās kā plānots, bija jāadaptējas.”
Rajeva īsais salīdzinājums ir zīmīgs: “Krievijas armija vairāk spiež uz taktisko vienību izmantošanu kaujas laukā, bet ukraiņi koncentrējas uz tehnoloģiju ieviešanu un izmantošanu.”
Ekonomika kā kara instruments
Kara iznākumu būtiski ietekmē resursi. Krieviju bremzē sankcijas un cenu griesti naftai un gāzei, taču efekts nav tūlītējs. “Jā, tas strādā, bet ne tik ātri, kā mēs gribam,” atzīst Rajevs, atgādinot par uzbrukumiem Krievijas naftas pārstrādes uzņēmumiem un “ēnu flotēm” pārvadājumos. Vienlaikus realitāte ir pretrunīga: “Daudzas valstis turpina sadarboties ar Krieviju… finanšu plūsmas joprojām notiek.”
Ukrainas ekonomikas izturība starp drupām un okupētajām teritorijām balstās sabiedroto atbalstā: “Bez rietumvalstu finansiālā un militārā atbalsta Ukraina ne tikai neuzvarēs – tai būs grūti izdzīvot.”
Rajeva skatījumā sankciju eskalācijai sākumā vajadzēja būt agresīvākai: “Ja ekonomiskais spiediens būtu daudz lielāks jau pašā sākumā, efekts varētu būt lielāks nekā pāris raķešu nodošana.”
Rietumu palīdzība: starp pietiekamību un deficītu
Par ieroču piegādēm Rajevs ir pragmatisks: “Protams, palīdzība varētu būt lielāka… visi zinām, ka trūkst F-16 un tanku.” Tomēr ikdienas realitāte ir dārga un nenovērtējama: “Katru nakti Ukrainu aizsargā ‘Patriot’ raķetes – miljoni par katru, taču tās glābj dzīvības.” Atceroties kara sākumu, Rajevs uzsver, ka Ukrainas piesātināšana ar pārnēsājamiem prettanku un pretgaisa ieročiem palīdzēja noturēt Kijivu.
Par atļauju dot triecienus Krievijas teritorijas dziļumā ar tāldarbības līdzekļiem Rajevs saka: “Tas ir solis uz uzvaru, bet mazs – viss atkarīgs no piegāžu apjoma.” Vienlaikus viņš neizvairās no vārda “eskalācija”: “Mums jāpārņem iniciatīva un jāpanāk, lai Krievija reaģē uz mūsu darbībām. Eskalācija ir jāmenedžē – nevar bezgalīgi.”
Latvijas loma: politiskā balss un informācijas fronte
Mazai valstij ar ierobežotu budžetu militārie devumi kopējā bilancē ir pieticīgi, taču tas nav vienīgais spēka lauks. “Mēs varam dot pienesumu politiskajā un informatīvajā laukā – paust skaidru atbalstu un ietekmēt citus sabiedrotos turpināt palīdzību Ukrainai,” norāda Rajevs. Ukrainas medijos Latvijas vārds izskan ar pateicību: “Tas nav tik daudz par ekonomiku vai ieročiem, cik morālu un informatīvu atbalstu – un to viņi novērtē.”
Pilsētas – smagāko kauju skatuves
Mūsdienu karš arvien biežāk notiek apdzīvotās vietās. “Vissīvākās kaujas norit pilsētās – Bahmutā, Avdijivkā un citur,” atgādina Rajevs. Pēc padomju laika projektētas daudzstāvu ēkas ir izturīgas, tāpēc kaujas kvartālos ir ilgstošas un sarežģītas: “Tieši daudzstāvu māju rajoni ir vissmagāk ieņemami.”
Latvijā šīs atziņas pārtop mācībās “Namejs”. Rajevs: “Katrs nākamais cikls vairāk iesaista civiliedzīvotājus un pašvaldības. Mēs redzam progresu – katra mācība padara mūs labākus un spēcīgākus.”
Brīvprātīgā pieredze: starp maršruta līnijām un cilvēku dzīvībām
Gaitis Grūtups, 66 gadus vecs žurnālists, nolēma nestāvēt malā. “Skolas gados mani iedrošināja rakstīt, un žurnālistika mani aizveda līdz patiesības meklēšanai. Es cenšos būt demokrātijas ‘sargsuns’,” viņš saka. Pēc 2022. gada 24. februāra viņa lēmums bija skaidrs: “Ar komentēšanu vien nepietika — vajadzēja doties un palīdzēt.”
Sākums bija saistīts ar kontaktiem Jelgavas sadraudzības pilsētā Ivano-Frankivskā un dalību brīvprātīgo tīklā, ko sabiedrībā pazīst kā “Twitter konvoju”. “Tā bija kopiena ar simtiem cilvēku — braucām ar savām mašīnām, vācām medikamentus, vedām ievainotos,” stāsta Grūtups. Distances bija mērāmas simtos kilometru: “Donbasā tie nav tūkstoši — bieži vien ap 300 kilometriem. Tas tomēr ir ļoti tālu, ja ceļš ir nedrošs.”
Viņš izceļ cilvēkus, kas šo kustību veidoja: “Aleksandrs Hermanis bija viens no pirmajiem, kas nevis stāvēja uz robežas, bet brauca iekšā Ukrainā. Dnipro tika izveidota koordinācija — pilsēta ir lielāka par Rīgu, un tur plūsmas varēja pārvaldīt,” viņš atceras. “Ukraiņiem pašiem ir labi izveidota sistēma, taču brīvprātīgajiem darba pietiek. Sastapu Sarkano Krustu, satiku arī zviedru brīvprātīgos — tas deva pārliecību, ka neesam vieni.”
Ikdiena nebija droša. “Bieži vien nācās braukt tumsā bez apgaismojuma, ar mašīnām, kas ne vienmēr ideālā kārtībā. Esmu pateicīgs, ka neiekļuvu avārijās. Ievainoto plūsma ir nevienmērīga — vienu dienu ļoti daudz, citu maz,” stāsta Gaitis. Reiz navigācija aizveda bīstamā zonā: “Iebraucām ‘pelēkajā’ teritorijā — tā bija mana kļūda. Par laimi, izkļuvām sveikā. Tas bija brīdinājums, cik dārgi var maksāt sīkums.”
Par braucieniem viņš nereti klusēja pat ģimenes lokā. “Ne visiem stāstīju — ko dotu lieka trauksme? Dažkārt ir labāk pateikt mazāk.” Spēcīgākais atmiņu stāsts saistīts ar karavīra ģimeni, ko viņš palīdzēja nogādāt Latvijā: “Bērns nespēja gulēt sirēnu dēļ. Te, miera apstākļos, viņš beidzot izgulējās un ar prieku sāka iet skolā. Dažreiz lielākais darbs ir iedot mieru.”
Grūtups uzsver, ka palīdzībai jābūt mērķtiecīgai: “Ukrainai jāpalīdz visos veidos, ko spējam — gudri un jūtīgi. Viņi cīnās ar ļaunumu, kas apdraud arī mūs.” Viņa paša atziņa nav sarežģīta: “Es neesmu karavīrs, bet arī pildspalva, kamera un stūre var būt ieroči, ja ar tiem glābj cilvēkus.”
Darbs rit saskaņoti. Ārvalstu brīvprātīgie Ukrainā, smagi ievainoto karavīru evakuācijā.
Foto no G. Grūtupa personīgā arhīva
Ārvalstu brīvprātīgie Ukrainā. No Latvijas Normunds un Gaitis
Gaitis Grūtups pie evakuācijas automašīnas stūres. Blakus Aleksejs, Ukrainas Armijas karavīrs, ceļā uz slimnīcu, lai izoperētu šķembas.
Foto no G. Grūtupa personīgā arhīva
Noturība mājās: ko darīt robežreģionos
Rajeva padoms Latvijas iedzīvotājiem, īpaši austrumu pierobežā, ir konkrēts un mierīgs:
- Ziniet plānu. “Jums ir jāzina, ko un kad darīt.”
- Uzticieties drošiem avotiem. “Vietējā pašvaldība, Zemessardze, NBS – tie ir cilvēki un institūcijas, uz kurām paļauties.”
- Rēķinieties ar dezinformāciju. “Krīzes situācijā tās būs daudz – mērķis ir jūs mulsināt un iesaldēt rīcībspēju.”
Svarīgs ir arī izpratnes maiņas aspekts: “Mēs joprojām dziļi iekšā atsakāmies ticēt, ka Ukrainas scenārijs var atkārtoties pie mums. Psiholoģiski un praktiski jābūt gataviem dažādiem attīstības scenārijiem.”
Kara priekšējā līnija šodien ir Ukrainā, bet tās atskaņas izskan arī Latvijā – politiskos lēmumos, ekonomiskās izvēlēs, drošības mācībās un brīvprātīgo darbos. Igors Rajevs atgādina par nepieciešamību saglabāt iniciatīvu un gudri menedžēt eskalāciju, bet Gaitis Grūtups pierāda, ka personīgā līdzdalība var būt izšķiroša konkrētu cilvēku dzīvē. “Viņi cīnās pret ļaunumu, kas apdraud arī mūs,” saka Grūtups, aicinot palīdzēt tur, kur varam visprecīzāk.
Latvijas spēks šodien nav tikai tankos vai raķetēs; tas ir spējā saprast situāciju, saglabāt skaidru galvu, apmācīt sevi un citus un turēt plecu līdzās sabiedrotajiem. Jo noturība sākas ar katru no mums – ar zināšanām, rīcības plānu un gatavību nestāvēt malā.
Polina REDINA
Roberta KLEŠČINSKA foto
Projekta “Sadarbojoties stiprinām Austrumu robežu” raksts tapis ar Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas finansiālo atbalstu
Aizsardzības ministrijas vizuālā identitāte
