Izgudrotājs un racionalizators mūža garumā

  - Savicka kungs! Kādas ir Jūsu bērnības laika atmiņas?

   - Es piedzimu 1930. gada decembrī Varakļānos. Manas mātes ģimenē kopā bija 5 māsas  un divi brāļi, kuri bija kurpnieki, viena māsa bija šuvēja. Māte bija kurpniece, šuva zābakus ebreju uzvārdā Lapidus veikalam. Otram veikalam zābakus šuva mātes brālis, šuva no hromādas, kuru piegādāja veikalnieks. Vācu okupācijas laikā māte laboja apavus, jo visi ebreji bija jau nošauti. Zoles taisīja no koka, apvilka tās ar veco stulmu ādu, naglas izvilka no žoga dēļiem mans par četriem gadiem jaunākais brālis, jo citu naglu nebija. Atceros ebreju meiteni uzvārdā Beleviča, kura mazliet kliboja, viņu un kādu vietēju romu ģimeni aizveda prom, vairāk es viņus neredzēju.

 Mans tēvs Jāzeps bija no lielas ģimenes – brāļi Miķelis, Donāts, Vladislavs, Aleksandrs un viena māsa. Mans tēvs bija jaunākais. Vienam no tēva brāļiem piederēja vējdzirnavas netālu no Varakļāniem, Ļovānu sādžā, viņi arī dedzināja kaļķus. Kaļķakmens rakšanā piedalījās arī mans tēvs.

Ģimenē mēs runājām poliski, es labi pratu vācu valodu, ko iemācījos Varakļānu skolā, protams arī latviešu valodu, jo mācības notika latviešu valodā, krievu valodu zināju ļoti slikti.

- Kā sākās Jūsu darba gaitas?

 - Pirmo reizi mani pieņēma par atslēdznieka un kalēja mācekli Stirnienes MTS 1946. gadā, kurā es nostrādāju  apmēram 1,5 - 2 gadus. 1948. gadā Stirnienes MTS atslēdznieku-kalēju Smirnovu pārcēla uz Varakļānu linu fabriku par remontu atslēdznieku, viņš arī mani  paņēma līdzi, kur es no 1948. gada augusta strādāju par dežūratslēdznieku.

  Kara laikā visi Varakļāni bija nodedzināti, bija palikušas tikai dažas ķieģeļu mājas.

  Varakļānu fabrikā visa iekārta bija vēl no vācu laikiem, tur nostrādāju līdz 1951. gada sākumam, kad galveno mehāniķi  pārcēla uz 1950. gadā atklāto linu fabriku  Rēzeknē, viņš mani arī paņēma līdzi, kur strādāju par atslēdznieku, montēju tehniskās un enerģētiskās iekārtas.  Īrēju dzīvokli, vē nebiju precējies.

Tajā pašā 1951. gadā mani aizsūtīja  uz Augstākajiem divgadīgajiem enerģētiku kursiem Kostromā, Krievijā. Grupā bija  pa vienam pārstāvim katras Baltijas republikas un arī citu republiku pārstāvji. Kaut kursi skaitījās divgadīgie, augstākā priekšniecība lika mācīties ātrāk, mācības notika 16 stundu dienā, tāpēc kursi noslēdzās ātrāk. Kursos mācīja arī augstāko matemātiku,  kurai praktiski nebija nekādas vajadzības. Pēc kursu pabeigšanas mani 1953. gada aprīlī pieņēma par Rēzeknes linu fabrikas galveno mehāniķi, jo iepriekšējais galvenais mehāniķis tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem mēnešiem, jo sadega daudz linu.

Strādājot par Rēzeknes linu fabrikas galveno mehāniķi, devos uz Ļudinovas lokomotīvju būves rūpnīcu Krievijā, Kalugas apgabalā,  pēc tvaika mašīnas. Mašīnas iegādāšanās notika veiksmīgi, un kamēr es atgriezos Rīgā, tvaika mašīna bija jau uz Rīgu nogādāta. Tai nebija riteņu. Lai to nogādātu Rēzeknē, tvaika mašīnu uzlika uz lielas metāla plāksnes un to, piekabinot pie kravas mašīnas, atvilka uz Rēzekni, to visu, protams, saskaņojot ar ceļu miliciju.

Rēzeknes linu fabrika saņēma linus arī no Baltkrievijas un Krievijas. Fabrikas jauda bija pieci tūkstoši tonnu gadā.

Fabrika pati ražoja elektrisko enerģiju un daļu nodeva arī pilsētai.

Rēzeknes linu fabrikā es mehanizēju armatūras griežamo mašīnu, līdz tam tas tika veikts ar rokām. Par to saņēmu Latvijas Vieglās rūpniecības ministrijas uzslavu, izaugu viņu acīs.

   - Savicka kungs, kā Jūs nonācāt Krāslavā?

 - Uz Krāslavas linu fabriku mani nosūtīja veikt tehnisku palīdzību. Vajadzēja palaist lukomobili – gāzes ģeneratora dzinēju, kurš ražoja elektrību. Linu fabrikā par elektriķi strādāja tāds Karpenko, viņam tas neizdevās. Lieta bija ļoti vienkārša – tika sajaukti vadi, tāpēc agregāts nestrādāja. Es pieslēdzu, visi brīnījās, ka tāds jauns puisis to izdarīja.

 Veicu arī citu agregātu pielāgošanu normālam darbam. Pēc kādas nedēļas atgriezos Rēzeknē.

 Tur mani gaidīja negaidīti pārdzīvojumi. Ar Rēzeknes linu fabrikas direktoru mani izsauca uz pilsētas partijas komiteju, sakot, ka man jāiet strādāt par kolhoza priekšsēdētāju, bezmaz sāku tur raudāt, sakot, ka neko nesaprotu no kolhoza lietām. Viņi vienalga uzstāja, es atrunājos, kā varēju. Uz kādu laiku tas viss palika gaisā karājoties. Pēc neilga laika mani izsauca Vieglās rūpniecības ministra vietnieks Tiškovs un teica, ka man jābrauc uz Krāslavas linu fabriku strādāt par galveno mehāniķi. Pirms manis Krāslavas linu fabrikā par galveno mehāniķi bija Kozlovs, par direktoru Ušakovs.

Tā es 1955. gada jūnijā sāku strādāt par Krāslavas linu fabrikas galveno mehāniķi. Darbs bija atbildīgs. Iekārtas vajadzēja remontēt brīvdienās - sestdien un svētdien, kad  nenotika ražošana.

Linus veda ar zirgu pajūgiem, to rinda stāvēja līdz pat Padomju ielai (tagad – Vienības, V. G.). Linu fabrika strādāja trijās maiņās. Saremontējām ceļu uz fabriku, ielikām tekošajā strautā uz Mandeļa ezeru betona caurules, izgatavojām betona stabus fabrikas teritorijas iežogošanai. To visu izgatavoja fabrikas strādnieks Šarigins, kurš pirms tam strādāja par kurinātāju. Viņa laikā trīs reizes notika dūmgāzu linu kaltes aizdegšanās, jo tika pārslogota kurtuve. Viņu varēja iesēdināt cietumā, bet man bija žēl veca cilvēka, es to nepieļāvu. Vēlāk dūmgāzu kalti samainīja uz tvaika kalti.  

  - Kādi spilgtākie iespaidi Jums palikuši no ražošanas pēckara gados?

 - Kad vēl strādāju Varakļānu linu fabrikā, uz Rēzekni braucām ar gāzes ģeneratora mašnu ZIS 5. Mašīnas kravas kastē bija divas mucas. Vienā mucā tika kurināta malka, veidojot gāzi, lai to iekurinātu bija nepieciešams ventilators, otrajā mucā gāze tika attīrīta. Gāzi varēja pārslēgt arī uz benzīnu.

 Netālu no Krāslavas toreiz darbojās neliela ķieģeļu fabrika. Tajā darbojās divas elektriskās ķieģeļu kaltes P – 75. Viena kalte darbojās, otra nē. Ķieģeļu fabrika toreiz atradās Krāslavas rajona Rūpniecības kombināta pakļautībā (no 1963. gada – Sadzīves pakalpojumu kombināta). Par tā direktoru toreiz strādāja bijušais kolhoza “Rodina” priekšsēdētājs Larionovs, bet galvenais mehāniķis bija jau iepriekš pieminētais Karpenko.

Vietējās rūpniecības ministrijā tika sasaukta apspriede par jautājumu, kāpēc Krāslavas ķieģeļu fabrikā nestrādā otra kalte. Paaicināja mani. Izrādījās, ka vaina bija ļoti vienkārša – atkal ģeneratora vadi bija savienoti nepareizi. Es to novērsu, otra kalte arī sāka darboties. Par to es saņēmu prēmiju algas apmērā.

1965. gadā man ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā racionalizatora goda nosaukumu.

Krāslavas linu fabrikas darbiniekiem Vienības (toreiz – Padomju) ielas galā tika uzbūvētas vairākas dzīvojamas mājas, ierīkots bērnu dārzs uz 25 vietām. Fabrikas galvenais mehāniķis bija atbildīgs par šo ēku uzturēšanu. Ēkās vajadzēja veikt tekošo remontu – krāsot sienas, stiklot izsistos logus.

Linu fabrikā bija tikai divi telefoni – direktoram un grāmatvedībā. Darbiniekiem un pat galvenajam mehāniķim telefona mājās nebija. Tāpēc linu fabrikas sievietes – dežurantes nepieciešamības gadījumā kājām gāja pie manis uz mājām un izsauca uz fabriku.

 Linu fabrikā iekārtojām linu mērcēšanas cehu, bija uzstādītas linu mērcēšanas kameras ar metāla grābekļiem.

 Vispār fabrikā no liniem bija ne tā labākā smaka,  īpaši no mērcēšanas ceha. Atnākot no fabrikas, visas drēbes smakoja pēc tās, arī dzīvoklī veidojās nepatīkama smaka.

1960. gadu beigās radās vēlēšanās mainīt darbu. Gribēju aiziet uz Krāslavas Lauktehniku par mehānisko darbnīcu vadītāju aizejošā Ulda Birznieka vietā, bet pretī stājās toreizējais VDK Krāslavas nodaļas priekšnieks Šestakovs, kurš pārmeta toreizējam Krāslavas Lauktehnikas vadītājam B. Bārtulim, kāpēc viņš pārmāna kadrus. Tomēr man izdevās aiziet no linu fabrikas un es no 1970. gada februāra sāku strādāt Krāslavas rajona Lauksaimniecības pārvaldē par vecāko inženieri-celtnieku pasūtītāju grupā, vēlāk par vecāko inženieri – celtnieku.

 - Kāda toreiz bija Latvijas linu fabriku vadošo speciālistu kadru komplektēšanas politika?

- Linu fabriku speciālisti tika sagatavoti Krievijā. Vadošie speciālisti, galvenie mehāniķi, galvenie inženieri tika gatavoti Kostromā, bet vidēja ranga speciālisti Višnij Voločokā, Tveras apgabalā.

Krāslavas linu fabrikā manā laikā par galveno inženieri strādāja Žuravkins, pārnāca no Viļakas linu fabrikas. Vēlāk strādāja par Ogres rajona VDK nodaļas priekšnieku. Osipovs bija mehāniķis, Deļakovs uz Krāslavas linu fabriku bija atsūtīts no Baltkrievijas.

- Pastāstiet lūdzu par Jūsu turpmākām darba gaitām Krāslavā.

- No 1976. gada 1. janvāra līdz pat aiziešanai pensijā 1990. gadā es strādāju Krāslavas SCO par darbnīcu vadītāju un vēlāk par PPR  iecirkņa mehāniķi.

Nācās veikt vairākus montāžas darbus, kuri faktiski neietilpa manos darba pienākumos, bet citi neuzņēmās tos veikt. Tā, piemēram, toreizējai Krāslavas SPMK bija uzdevums veikt 800 mm diametrā un 40 metru garu metāla katlu mājas dūmeņa uzstādīšanu toreizējā padomju saimniecībā “Bērziņi”. SPMK priekšnieks Kačāns no tā atteicās, aizbildinoties ar to, kā viņam nav attiecīgas tehnikas un tādus darbus nekad nav veicis.

 Griezās pie manis pēc padoma. Rīgā bija atbilstošs ceļamkrāns tāda izmēra caurules pacelšanai, bet to Rīgā vajadzēja sākumā izjaukt, atvest uz Krāslavas rajonu, samontēt, tad pacelt cauruli, tad atkal ceļamkrānu demontēt, aizvest uz Rīgu un tur atkal samontēt. Var iedomāties, kādu milzīgu naudu tas maksātu!

 Es rīkojos šādi. Izmantoju ceļamkrānu uz mašīnas  GAZ 30 bāzes, dabūju četras vinčas un izmantoju divus traktorus, kuri vilka cauruli katrs uz pretējo pusi. Vienam no traktoriem tā vilkšana lāgā nevedās, piegāju viņam klāt uzmundrināt, jutu no viņa alkohola smaka un jakas kabatā kandžas pudele. Man pašam sviedri tek, dusmās un bailēs uzbļāvu traktoristam, tas pats laikam nobijās, paņēma sevi rokās un caurules pacelšana beidzās veiksmīgi. Es atviegloti uzelpoju. Krāslavas SCO priekšnieks Leonīds Oļehnovičs izrakstīja man prēmiju.

 Strādājot vēl Krāslavas lauksaimniecības pārvaldē, Šķaunē vajadzēja samontēt divas KZ-10 kaltes. Krāslavas SPMK arī toreiz bija atteikusies no to montāžas. Savācu no dažādām Krāslavas ražošanas organizācijām 10 darbiniekus – metinātājus, atslēdzniekus un citus speciālistus. Iekārtas ģenerators atradās metrus 2-3 no elektriskā skapja. Darba gaitā kāda dzirkstele krita uz ģeneratora, tas aizdegās, cik trūka aizdegties pašam kompleksa elektroskapim, viss komplekss izietu no ierindas. Par laimi blakus bija ūdens peļķe, es ar kreiso kāju, cik daudz varēju, paķēru ūdeni un uzlēju ģeneratoram, tas par laimi nodzisa. Ja būtu sadedzis elektroskapis, es noteikti būtu arestēts.

  Visās vietās, kur es strādāju, biju stingrs pret darbiniekiem, taču nevienu nesodīju, bet aizrādīju, mēģināju pārliecināt. Mani darbinieki cienīja.

 Šajos darba gados esmu saņēmis apmēram 80 pamudinājumu un apbalvojumus.

 - Savicka kungs! Pastāstiet mazliet par savu ģimeni.

 - Mana sieva ir mirusi. Man ir divas meitas un dēls. Viņiem jau ir pieauguši bērni, mani mazbērni, kuru ir septiņi. Mazmazbērnu man ir vienpadsmit, daži no viņiem dzīvo Vācijā un Īrijā. Meitas dzīvo Latvijā, dēls Vladimirs Krāslavā. Mazdēli Aleksejs un Andrejs dzīvo pie Rīgas un nodarbojās ar privāto māju būvniecību, rinda pie viņiem uz celtniecības darbiem uz četriem gadiem uz priekšu. Es lepojos par viņiem.

 Piemājas siltumnīcā savam priekam audzēju tomātus.

Praktiski visas mēbeles, kas atrodas manā dzīvoklī, es savā laikā darināju pats. Tas man padevās un arī patika.

Protams, veselība jau nav tāda kā agrāk, bet es vēl pats gatavoju sev ēdienu un priecājos par katru nodzīvoto dienu.

 - Paldies par interviju!

 Atvadoties no šī viesmīlīgā un laipnā cilvēka, godājamā krāslavieša Staņislava Savicka, prieks, ka mūsu vidū ir tādi cilvēki,  kuri ar sirdi un dvēseli, ar savām zināšanām, izdomu un darbu ir bagātinājuši un attīstījuši mūsu Krāslavu.