Laimīgas sejas, kuras izgaismo patiess dzīvesprieks, redzu arvien retāk nekā gribētos, taču dažkārt gadās… Jau kuro reizi pateicos žurnālista liktenim par tikšanās prieku ar laimīgajiem tautiešiem. Un nav svarīgi, kādās debesīs – latviešu, meksikāņu vai amerikāņu – iedegas patiesas svētlaimes zvaigzne.
Ar Ingu Andrejevu, ģimnāzijas absolventi, nebijām tikušies tieši deviņus gadus. Skaidri atceros, kā viesis no tālās Meksikas kopā ar studentu no Lielbritānijas Raivi Buturoviču pēc piedalīšanās Latvijas Dziesmu svētkos izgāza emociju vilni pēc dzimtenes galvaspilsētas apmeklējuma.
Nepiedzimsti skaista, bet piedzimsti laimīga – tas nav par viņu. Daba un Visaugstākais “neapdalīja” Ingu: spilgta, muzikāla, mērķtiecīga. Un nenobijās pirmajā patstāvīgajā dzīves gadā starptautiskas programmas ietvaros doties uz ASV, kur sapņoja ne tikai iepazīties ar varenās valsts kultūru, bet arī nopelnīt līdzekļus studijām. Ohaio štatā mūsu Inga iepazinās ar meksikāni Adolfo, Medicīnas augstskolas studentu. Sirdij nepavēlēsi… Kā klasiķi saka: “Cilvēks radīts laimei kā putns lidojumam!” Abi lidoja ar mīlas spārniem! Pēc desmit romantisku attiecību mēnešiem – mokoša šķiršanās. Notika tas, kam bija jānotiek: 2004. gadu abi sagaidīja kopā Rīgā. Toreiz Adolfo Valensia pirmo reizi apmeklēja arī Krāslavu, kur iepazinās ar Ingas vecākiem. Atkal šķiršanās un vīzas gaidīšana uz ASV. Juridiskajos brikšņos mīlētāji ieraudzīja glābšanas gaismiņu, proti, Latvijas pilsoņi varēja apmeklēt Meksiku bez vīzas. Un drīzumā nepacietīgais līgavainis otro reizi ieradās Krāslavā, kur lūdza līgavas roku un vecākiem – svētību.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 47 (20.06.2017.)
