Ar Zaigu iepazināmies pirms astoņpadsmit gadiem. Un tagad dažreiz tiekamies Krāslavas gadatirgos, kur viņa piedāvā pircējiem dekoratīvos un augļu koku stādus. Noteikti pārmijam kādu vārdu un atceramies mūsu pirmo tikšanos.
Par to, ka Latgalē dzīvo sieviete – medniece, dzirdēju jau sen, taču ar tikšanos nesteidzos, jo zināju, ka Zaigai nepatīk mūsu brālis – žurnālists. Taču, kā tautā saka, mēģināts nav zaudēts, un vienreiz es uzdrošinājos nostāties Viļānu mežniecības mežsarga acu priekšā. Zaiga Graudiņa tikko bija atgriezusies no meža un, nelaipni nopētījusi svešinieku, sacīja: “Saruna mums neizdosies, esmu daudz cietusi no avīžniekiem. Tā par mani uzrakstīja, ka nosolījos vairs nekad. Atvainojiet, esmu ļoti aizņemta…”
No bezizejas stāvokļa mani izglāba kaķis, uzlēkdams uz mežsarga darba galda.
- Ko nu, Frīdrih, bija skumji bez manis? Lūk, esmu jau atgriezusies, maigi teica mājīgā kabineta saimniece, glaudīdama murrājošo radījumu.
Pats nepamanīju, kā fotokamera jau atradās manās rokās, bet Zaiga, kā par brīnumu, sāka nedaudz pozēt. Izmantodams mirkli, izliku savu galveno kārti.
- Starp citu, mēs esam kolēģi, es esmu diplomēts mežkopis. Jaunībā medīju biezajos Pievolgas mežos. Sapņoju dabūt medni un galu galā to nomedīju. Kopš tās dienas, kad piebeidzu ievainoto skaistuli, nosolījos visam mūžam – viss, ar medībām cauri. Tagad uz mežu dodos tikai ar fotobisi.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 41 (30.05.2017.)
