• Apbedīšanas un mirušo pieminēšanas tradīcijas Latvijā

    No latviešu tautas dziesmām, seniem dokumentiem un folkloras materiāla uzzinām, ka laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem vietējām tautībām – lībiešiem, kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem un sēļiem – izsenis ir veļu laiks. Novembra mēnesis arī tagad tiek veltīts mirušo atcerei. Senās latviskās apbedīšanas un mirušo piemiņas ieražas ir izskaudis kristīgās Baznīcas ieviestais bēru ceremoniāls. Jaunākajos laikos izveidojusies arī ieraža mirušos pieminēt kapsētā. Mūsdienās katoļticīgie 2. novembrī svin Mirušo piemiņas dienu un visu mēnesi pastiprināti lūdzas par aizgājēju dvēselēm, apmeklējot tuvinieku atdusas vietas. Pareizticīgie un vecticībnieki piemin savus mirušos no 2. līdz 7. novembrim. Luterticīgie svētdienā pirms pirmās Atventes atzīmē Mūžības dienu. Kā gadsimtu gaitā mainījušās apbedīšanas un mirušo pieminēšanas tradīcijas Latvijas teritorijā?

    Lasīt
  • Lūgšanu krelles dažādās reliģijās

    Oktobris katoļu Baznīcā ir veltīts Rožukronim. Īpašā veidā par šo lūgšanu atgādina Vissvētās Jaunavas Marijas - Rožukroņa Karalienes - svētki, ko svin 7. oktobrī. Nav daudz lūgšanu, kuras būtu materializējušās tik lielā mērā kā Rožukronis. To atpazīstam pēc skaistās, ar krustu rotātās krellīšu virtenes. Rožukroņa krelles ir viens no redzamākajiem katolicisma simboliem, bet patiesībā tas sastopams visās pasaules reliģijās, izņemot jūdaismu.

    Lasīt
  • “Visu, ko darām, upurējam par dvēselēm šķīstītavā”

    Pāvests Francisks 2015. gadu ir pasludinājis par konsekrētās dzīves gadu. Vairāk par konsekrēto dzīvi laikraksta “Ezerzeme” lasītāji var uzzināt no Palīdzētāju dvēselēm šķīstītavā kongregācijas māsas Ņinas Skagales Začestes stāstījuma. Māsu Ņinu tagad varam uzskatīt par krāslavieti (viņai šeit ir dzīvoklis), kura strādā Rīgā. — Vai māsai Ņinai šis ir pieņemtais vārds, vai tāds bija arī laicīgajā dzīvē? — Pēc II Vatikāna koncila kongregācijas māsu vārds paliek tāds, kāds tika dots kristībā, lai apzinātos Kristības sakramenta lielo nozīmi cilvēka dzīvē.

    Lasīt
  • III Ved mūs pie Dieva, ak Marija!

    Nobeigums. Sākums nr. 62., 63. 15. augusts bija tā diena, kad Aglonā tika piedzīvota īpaši spēcīga Dievmātes aizbildniecība. Tik daudz ticīgo, kā šogad Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku noslēguma dienā, mūsu zemes galvenajā svētvietā vēl nebija redzēts. Dievs skatās uz cilvēka sirdi Sv. Mise jaunatnei plkst. 9.00 pie pāvesta altāra pulcināja kuplu skaitu ticīgo, īpaši bērnus un jauniešus. V. Em. kardināls Jānis Pujats, kurš vadīja šo dievkalpojumu, uzsvēra, ka svinam divkāršus svētkus - Vs. Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas un Māras zemes Karalienes svētkus, kad vienlaikus atzīmējam 800 gadu jubileju, kopš Livonijas valsts oficiāli novēlēta Dievmātes aizbildniecībai.

    Lasīt
  • II Ved mūs pie Dieva, ak Marija!

    Turpinājums. Sākums 18. augusta numurā 14. augustā, tāpat kā visā katoļu Baznīcā Latvijā, arī Aglonā tika svinēti sv. bīskapa Meinarda svētki, lūgta viņa aizbildniecība, veidojot Latviju par svētu un skaistu zemi. Šajā dienā bija vairāki nozīmīgi dievkalpojumi. Piemēram, rīta Sv. Misē visaizkustinošākais bija brīdis, kad vairāki ticīgie Aglonas Dievmātes brīnumdarītājas svētbildes pakājē salika garīgas adopcijas svētsolījumus, apņemoties deviņus mēnešus katru dienu lūgties par vienu nedzimušu, Dievam vien zināmu ieņemtu bērnu, kuram draud nogalināšana mātes miesās. Pulksten 12.00, uz jauniešiem un svētceļniekiem veltīto dienas Sv. Misi, pie pāvesta altāra pulcējās apmēram divi tūkstoši apņēmīgu ticīgo, kājāmgājēji un velobraucēji.

    Lasīt
  • I Ved mūs pie Dieva, ak Marija!

    Visu aizvadīto nedēļu ticīgo sirdis un skati bija vērsti uz Aglonu. Turp kā putni traucās to svētceļnieku domas, kuri kājām vai ar velosipēdiem mēroja ceļu pie Māras zemes Karalienes. Tur uz Svētajām Misēm pulcējās slimie un cietēji (11. augustā), ģimenes, laulātie un saderinātie (12. augustā), Fatimas Dievmātes godinātāji (13. augustā). Viskuplāk apmeklēti dievkalpojumi, kā parasti, bija Latvijas aizbildņa sv. Meinarda svētku dienā - 14. augustā, īpaši Tautas Krustaceļā, kā arī Vs. Jaunavas Marijas uzņemšanas debesīs svētku kulminācijā - 15. augustā. Īsumā pakavēšos pie, manuprāt, nozīmīgākajiem šīs nedēļas dievkalpojumiem.

    Lasīt
  • Kā jāizturas, piedaloties Euharistiskajā procesijā?

    Šis jautājums aktualizējas ik gadu, līdz ar Lieldienām sākoties, ja tā var izteikties, procesiju sezonai. Kas ir Euharistiskā procesija? Vissvētākais Sakraments ir mūsu Kunga Jēzus Kristus īstā Miesa un Asinis zem maizes un vīna zīmēm. To sauc arī par Euharistiju (no grieķu vārda Euharistia - pateicība), jo pirms tā iestādīšanas Kristus pacēla acis uz debesīm un pateicās Savam Tēvam. Vissvētākais Sakraments kā upuris ir arī vispilnīgākais pateicības upuris Dievam. Katoliskās Baznīcas Katehismā (KBK) ir teikts: “Katoliskā Baznīca ir īstenojusi un turpina īstenot pielūgsmes kultu, ko jāveltī Euharistijas sakramentam ne tikai Svētās Mises laikā, bet arī ārpus tās, glabājot konsekrētās hostijas ar vislielāko rūpību, tās nesot procesijā vai izstādot, lai ticīgie tās varētu svinīgi godināt”(Pāvils VI, Enc. Mysterium fidei; KBK, nr. 1378). Euharistiskā procesija ir svinīgs gājiens, kad Vissvētākais Sakraments monstrancē tiek godbijīgi nests pa baznīcu vai tās apkārtni. ticīgie to pavada lūgdamies un dziedādami. Jēzus monstrancē svētī mūs, mājas, laukus, visu apkārtni. Bet mums vajag savam Radītājam un Pestītājam pateikties par visu, Viņu godināt un pielūgt.

    Lasīt