Vai smēķēšana ir tikai paša smēķētāja problēma?

Pasīvā smēķēšana ir bīstama, jo:

kairina elpošanas ceļus un plaušu audus, kas rada klepu un krēpas;

līdz 40 procentiem paaugstina risku saslimt ar plaušu vēzi;

par 40–60 procentiem pastiprina astmas simptomus;

līdz 45 procentiem paaugstina sirds infarkta risku;

līdz 27 procentiem paaugstina risku saslimt ar krūts vēzi;

līdz 27 procentiem paaugstina spontāna aborta risku.

Mīti un patiesība par pasīvo smēķēšanu

Ikdienā mēs sastopamies ar visdažādākajiem mītiem un stereotipiem, kas radušies gan informācijas trūkuma dēļ, gan tādēļ, ka draugi un paziņas mums ir pastāstījuši par savu pieredzi, ko mēs bieži vien mēdzam pieņemt par neapstrīdamu patiesību.

Mīts: Ja es neredzu dūmus, tātad to nav

Patiesība: Dūmi ne vienmēr ir redzami, tie saglabājas gaisā stundām ilgi un ir tikpat kaitīgi kā redzamie.

Mīts: Dūmi traucē otram cilvēkam tikai tad, ja tie tiek ievilkti vai iepūsti tieši elpceļos

Patiesība: Arī dūmi, kas sajaukušies ar gaisu, ir kaitīgi, pat vislabākā ventilācija un filtri nevar droši un pilnīgi attīrīt gaisu telpā, kurā smēķē. Tāpēc, uzturoties telpā, kurā smēķē, nav iespējams no dūmiem izvairīties.

Mīts: Viskaitīgākie ir smēķētāja izelpotie cigarešu dūmi

Patiesība: Dūmi, kas izdalās tieši no cigaretes, satur daudz vairāk toksisko un kancerogēno vielu.

Mīts: Pasīvā smēķēšana skar vienīgi tos cilvēkus, kuri cieš no astmas un citām elpceļu slimībām

Patiesība: Pasīvā smēķēšana var izraisīt astmu un citas slimības arī veseliem cilvēkiem, vai pastiprināt to simptomus jau slimiem cilvēkiem.

Mīts: Bērniem netiek nodarīts kaitējums, ja vecāki mājās uzsmēķē reizi pa reizei

Patiesība: Ikvienas vecāku izsmēķētās cigaretes dūmu daļiņas kaitē bērnu veselībai, izraisot dažādas saslimšanas – bronhītu, plaušu karsoni un astmas pastiprināšanos.

Mīts: Smēķēšana iekštelpās nekaitē, ja nesmēķē otra cilvēka tiešā tuvumā, bet, piemēram, otrā istabā vai virtuvē.

Patiesība: Smēķētāju mājās putekļi, virsmas un mēbeles satur tabakas dūmu ķīmiskās vielas, kas pie katras kustības tiek saceltas gaisā un tiek ieelpotas.

Pasīvā smēķēšana ir aktuāla problēma visā pasaulē, un tai visbiežāk ir pakļauti tieši bērni, it īpaši, ja smēķētāji ir viņu vecāki. Pētījumi rāda, ka, pakļaujot bērnu cigarešu dūmu iedarbībai mājās, viena gada laikā viņš uzņem tik lielu nikotīna devu, kas būtu pielīdzināma 60-150 izsmēķētām cigaretēm.

Ir pierādīts, ka pasīvajai smēķēšanai pakļautiem bērniem ir trīs reizes lielāks risks pašiem vēlāk kļūt par smēķētājiem.

Krāslavas novada jauniešu pieredze

Daudzi man pazīstami jaunieši lieto tabakas izstrādājumus - klasiskās cigaretes, e-cigaretes, tautā dēvētās par “veipiem” vai saltus (vienreizlietojamās e-cigaretes). Kāpēc viņi smēķē? Kā sāka? Vai ir mēģinājuši atmest? Daži mani paziņas dalījās ar savu pieredzi. Visi personu vārdi mainīti. 

Māris (31 gads)

Manā ģimenē smēķē tēvs. Mamma gan nē. Tomēr vienu reizi redzēju arī mammu smēķējot kopā ar kaimiņieni. Nepievērsu tam uzmanību, jo jau no pašas bērnības biju redzējis smēķējot tēvu. Viņš ilgu laiku smēķēja mūsu virtuvē un pelnu trauks, kas atradās pie plīts, vienmēr bija pilns ar izsmēķiem.   

Man bija trīspadsmit gadu, kad ienācis virtuvē, es ieraudzīju uz galda atvērtu paciņu ar cigaretēm. Tobrīd mājās biju viens. Man sagribējās pamēģināt uzpīpēt. Gribēju saprast, kas tur ir tāds aizraujošs, ka pat mans tēvs, kurš neļāva man ēst našķus, sakot, ka tie ir kaitīgi zobiem un kuņģim, pats bija spiests katru stundu izsmēķēt pa cigaretei. Akurāti izvilku vienu cigareti un izgāju uz balkona. Piešķīlis cigareti, es vienkārši vilku dūmus mutē un pūtu ārā. Viss ko sajutu, bija smirdīga dūmu smaka mutē, sāku klepot un izmetu cigareti. Nākamajā dienā es pastāstīju par to savam klases biedram. Viņa acis iespīdējās un viņš pajautāja, vai es nevarētu dabūt vēl vienu cigareti. Viņš aprakstīja sajūtas, kas mani sagaida, ja es sākšu pīpēt pareizi. Toreiz biju naivs un man tas likās ļoti interesanti, tāpēc piekritu nočiept vēl vienu cigareti. Pārnācis mājās no skolas es gāju uz virtuvi , lai nočieptu cigareti. Taču virtuvē sēdēja tēvs, kurš, skatoties ziņas, pīpēja un dzēra kafiju. Tāpēc nācās lavīties uz vecāku istabu, lai atrastu cigaretes tur. Par nelaimi es atradu nevis vienu cigareti, bet vēl neatvērtu paciņu, kura bija aizkritusi aiz kumodes. Ļoti baidījos, ka tēvs var pamanīt, bet viņš pat nepaskatījās manā virzienā, kad jau biju aizvēris durvis un steidzos uz norunāto tikšanās vietu. Kad parādīju draugam savu veiksmīgo laupījumu, viņš teica, ka tādas vēl nav mēģinājis. Draugs mācīja mani, kā pareizi smēķēt. Un man sanāca, taču uzreiz sareiba galva un es vairs negribēju smēķēt. Taču mans draugs teica, ka pirmo reizi tā būs un tas ir jāpārvar, lai nākamajās reizēs būtu vieglāk un es beidzot saprastu, kāds kaifs ir no pīpēšanas. Negribīgi, es tomēr izpīpēju cigareti līdz pusei un izmetu to, jo man palika pārāk slikti. Draugs mani mierināja un teica, ka esmu malacis, jo ne visi pirmajā reizē saprot, kā pareizi jāpīpē. Nolēmām cigaretes paslēpt kāpņu telpā un kopā pēc skolas izpīpēt pa vienai cigaretei. Tā arī darījām. Sākumā pīpējam vienu cigareti uz diviem. Tad mums nepietika ar vienu un sākām pīpēt katrs veselu, tad jau ne tikai pēc skolas, bet arī pirms skolas un nu jau mana paciņa bija beigusies. Sapratām, ka mums diviem knauķiem cigaretes nepārdos, tāpēc sarunājām tās čiept no vecākiem. Arī drauga tēvs pīpēja, bet mamma nē. Sākām čiept katrs pēc kārtas, sākumā es vienu dienu, tad viņš. Tomēr vienu dienu mamma mani pieķēra. Es nometu cigareti un ar kāju to paspēru zem ledusskapja, taču viņa to pamanīja un sāka mani rāt. Kāpēc es pīpēju? Priekš kam? Vai es zinu, cik tas ir kaitīgi? Es pateicu, ka tēvs taču pīpē un pieminēju, ka redzēju, kā viņa pati pīpēja. Mamma bija ļoti dusmīga, un tēvs dabūja trūkties, vairāk viņam nebija atļauts pīpēt mājās, tikai uz balkona. Mani sāka katru reizi pēc skolas pārbaudīt, vai es neožu pēc cigarešu dūmiem, kā arī pārbaudīja somu un kabatas. Man šis pavērsies nepatika, tāpēc bieži sāku strīdēties ar vecākiem. Taču tas man palīdzēja nesmēķēt gandrīz mēnesi. Taču draugu nepieķēra un viņš mani mudināja atkal atsākt smēķēt ar viņu, jo viņš bija atradis veidu, kā dabūt cigaretes. Protams tās nebija dārgās, jo mēs pirkām tās no “točkas”, kur kāds vecītis pa divdesmit santīmiem pārdeva vienu cigareti, bet paciņu par lats piecdesmit. Mēs tērējām cigaretēm pusdienu naudu, un es atkal atsāku smēķēt. Biju izdomājis veidu, kā nesmaržot pēc cigaretēm. Es ņēmu zariņu un aptinu to ap cigaretes filtru, lai nesmirdētu pirksti un pēc katras cigaretes košļāju košļeni un dzēru sulu vai ūdeni, lai nebūt smakas no mutes. Un tas strādāja, vecāki nejuta smaržu un laikam jau domāja, ka es vairāk nepīpēju. Tā tas turpinājās līdz man palika sešpadsmit gadi un nu es jau paliku tik augstprātīgs, ka pat sāku pīpēt uz balkona un dažreiz jau biju piemirsis košļāt košļeni vai turēt cigareti starp diviem zariņiem. Mamma mani atkal pieķēra, jo atrada manā kabatā paciņu ar cigaretēm, kuras es vairāk neslēpu un nēsāju somā. Man atkal sāka lasīt lekcijas un teikt, ka tas nav labi, taču man bija vienalga. Es jau biju iepazinies ar tādiem pašiem tīņu smēķētājiem, un mēs katru vakaru pēc skolas satikāmies, pīpējām un runājāmies par visu. Es sajutos pieņemts, un man tas patika.

Kad man bija divdesmit divi gadi, es sāku aizdomāties, ka vajadzētu tomēr atmest smēķēšanu, jo šis netikums izmaksāja pārāk dārgi, un mana meitene, kura nesmēķēja, man pārmeta, ka no manis ož pēc cigaretēm un viņai tas nepatīk. Tāpēc nolēmu mēģināt sākumā samazināt cigarešu daudzumu un tad atmest, taču man tas nesanāca. Sāku neņemt cigaretes uz darbu, taču, pārnākot mājās, es izpīpēju vairāk, nekā ja būtu tās ņēmis uz darbu. No rītiem man parādījās klepus un es spļāvu laukā kaut kādu melni dzeltenu gļotu un tas mani sāka biedēt. Nolēmu atmest bez devas samazināšanas. Aptiekā nopirku nikotīna plāksterus, un tie palīdzēja. Toreiz nepīpēju vairāk par septiņiem mēnešiem. Reiz, kādā ballītē, es tomēr izsmēķēju vienu cigareti, jo domāju, ka no vienas taču neradīsies atkarība. Es stipri kļūdījos, jo sapratu, ka man sāk gribēties vēl, tāpēc izsmēķēju vēl vienu un tad vēl vienu, līdz atsāku smēķēt. Tomēr mani paglāba draudzene, negribēju viņu zaudēt, apsolīju atmest un tā arī izdarīju.

Tas nebija viegli, bet vairāk pat nepieskaros cigaretēm un nevaru saprast, kāpēc agrāk pīpēju, jo man tagad pat paliek slikti, atrodoties telpā vai blakus kādam, kurš pīpē. Esmu laimīgs, ka atmetu, jo jūtos veselīgāk, no rītiem nemoka klepus. Neiesaku nevienam jaunietim mēģināt pīpēt, jo tā ir tik tiešām ļoti ātri atkarību izraisoša lieta.

Ilze (19 gadi)

Mani vecāki nepīpē, vismaz es nebiju pamanījusī viņus pīpējot cigaretes, taču dažreiz viņi draugu lokā uzpīpē ūdens pīpi un vienreiz, kad viņi visi bija izgājuši, es pamēģināju ievilkt vienu dūmu un sapratu, ka man tas garšo. Vecāki ar draugiem atgriezās, un es aizbēgu uz savu istabu.

Es ļoti labi mācījos, man padevās gan matemātika, gan valodas, biju gandrīz teicamniece. Pienāca 9. klases izlaiduma laiks. Pēc svinīgās daļas mēs ar klases biedriem bijām sarunājuši doties pie vienas no mūsu klases biedrenēm uz lauku mājām, brīvā dabā. Sākumā vecāki negribēja mani laist, taču tomēr es viņus pierunāju, jo uzvedos ļoti labi, vienmēr biju laikus mājās, gada atzīmes man arī bija labas. Vecāki piekrita un iedeva naudu, lai kopīgi ar klases biedriem nopirku visu svinībām. Pusdienlaika pusē mēs visi sapulcējamies. Daži zēni sāka spriest, kādu alkoholu mēs pirksim. Es nemaz nezināju, ka paredzēts lietot alkoholu, jo biju domājusi, ka mēs vienkārši pasēdēsim un vēlāk iesim uz mājām, taču visiem šī ideja likās bērnišķīga, un viņi teica, ka šodiena mums ir kārtīgi jānosvin. Mēs ar meitenēm gājām uz lielveikalu, lai nopirktu produktus, bet zēni gāja uz citu veikalu, kur kāda zēna vecākais brālis nopirka alkoholu un cigaretes. Toreiz es pirmo reizi pamēģināju alkoholu, un man tas iepatikās, jo sajutos pašpārliecinātāka. Izdevās pat parunāt ar vienu no klases zēniem, kurš man patika jau no septītās klases, taču es vienmēr biju kautrējusies sāk ar viņu sarunu. Viņš piedāvāja man iziet ārā uzpīpēt. Sākuma es atteicos, taču viņš uzstāja, lai pamēģinu, jo šīs cigaretes bija ar mentola garšu, viņš teica, ka tās ir gardas. Es piekritu, jo gribēju iepatikties viņam. Mani klases biedri bija šokēti, redzot mani pīpējot, bet neviens no viņiem mani neapstādināja, tieši otrādi. Man iepatikās šī uzmanība, tāpēc vēlāk pati nopirku cigaretes. Sākumā es tās nepīpēju, un kādu laiku tās vienkārši bija paslēptas manā skapī zem drēbju kaudzes, līdz man uzrakstīja zēns, kurš pirmo reizi mani uzcienāja ar cigaretēm un pasauca ārā uzpīpēt. Es piekritu un tā nokļuvu nikotīna slazdā. Sākumā vienkārši pīpējot pa vienai reizi dienā. Pienāca jaunais mācību gads, un ar jaunajiem klases biedriem gājām pēc skolas uz tuvāko mežu, kur visi pīpējām un runājām. Cigaretes pirka vecākie puiši.

Kādā no pastaigu reizēm mani smēķējot ieraudzīja vecāki. Man bija septiņpadsmit gadi un mani ļoti bāra. Lika skatīties dažādas šausmīgas filmas par smēķēšanas sekām un cik ātri var kļūt atkarīgam. Es dikti nobijos, jo vecāki rādīja man attēlus ar smēķētāju plaušām. Es viņiem apsolīju, ka vairāk nepīpēšu. Par laimi man nebija grūti atmest. Vienīgais, kas mani tracināja bija tas, ka es vairs neiederējos savu bijušo draugu lokā, visi mani draugi smēķēja, viņiem ātri vien sāka pazust interese par mani, un viņi mani vairs nesauca ārā pastaigāties. Atsākt pīpēt cigaretes es negribēju, bet atradu alternatīvu veidu. Atklāju vienreizlietojamās elektroniskās cigaretes ar nosaukumu “SALT”. Nolēmu pamēģināt tās, jo gribēju atkal iederēties draugu lokā. Domāju, ka nopirkšu vienu un ar to man pietiks ilgam laikam, jo pīpēt nemaz negribēju. Taču izpīpēju divās dienās, jo iepatikās garša. Garšas bija dažādas un gribēju izmēģināt visas pieejamās. Ar draugiem to pīpējām aiz skolas, jo smakas nebija, kā arī dūmu daudz nebija. Diemžēl arī tie, kuri agrāk vispār nepīpēja, sāka lietot šīs e-cigaretes. Nonāca līdz tam, ka mēs gājām uz skolas tualeti un pīpējam tur, atverot pirms tam logu, līdz mūs pieķēra un izsauca uz skolu vecākus. Mani vecāki bija šokēti, jo pat nebija īsti sapratuši, ka es pēdējos divus gadus pīpēju. Smakas taču nebija, kā arī šķiltavu un sērkociņu nekur. Rāja mani atkal un atgādināja, ko pirms tam bija teikuši par cigaretēm. Es turējos pretī, ka tās nav cigaretes un vispār es internetā izlasīju, ka tas nav nemaz tik kaitīgi un tagad esmu pilngadīga un varu darīt ko gribu. Īsi sakot kabatas naudu es vairs tik bieži nesaņēmu, bet tomēr sanāca dabūt naudu, lai nopirktu kārtējo “SALT”.

Jauniešiem un ne tikai jauniešiem es neieteiktu pīpēt, jo tas izraisa vairāk nepatikšanu nekā labuma. Es sastrīdējos ar vecākiem, un viņi vairs neuzticas man tā, kā agrāk.

Igors (23 gadi)

Pirmo reizi ar elektroniskajām cigaretēm iepazinos apmēram pirms diviem gadiem. Mans draugs, kurš kādu dienu izdomāja atmest smēķēšanu, bija iegādājies e-cigareti, kurā vajadzēja pildīt šķidrumu. Redzot, cik interesanta tā izskatījās, kā arī cik daudz dūmu gāja laukā, es lūdzu, lai iedod man pamēģināt un iemāca, kā pareizi vilkt iekšā dūmus. Pēc tam, katru reizi, kad mēs satikāmies, prasīju pavilkt pāris dūmus. Man ļoti patika garša, pirms tam nekad nebiju mēģinājis pīpēt parastās cigaretes, kā arī nedz mani vecāki, nedz vecvecāki nepīpēja. Bet šī ierīce mani pat neatbaidīja, jo visur interneta portālos bija rakstīts, ka tā ir par 95 % procentiem mazāk kaitīga, nekā parastās cigaretes. Draugs man uz divdesmit pirmo dzimšanas dienu uzdāvināja tādu pašu ierīci, kā viņam un četras pudelītes ar dažādiem šķidrumiem. Laikam viņam bija apnicis, ka es visu laiku ņemu no viņa. Tā sākās mani pirmie eksperimenti ar e-cigaretēm. Sākumā es pavisam nedaudz un tikai draugu lokā atļāvos uzpīpēt, taču pēc pāris mēnešiem man jau nepietika jaudas un nikotīna daudzuma, tāpēc es sāku meklēt informāciju, skatoties dažādus video interneta portālos. Pamanīju, kā tās ir ļoti populāras un visur par tām atsaucās pozitīvi, salīdzinājumā ar parastajām cigaretēm. Mani šis process aizrāva. Iestājos sociālo tīklu grupā, kur no visas pasaules “veiperi” (tā sauc smēķētājus, kuri smēķē tikai e-cigaretes) dalījās ar saviem jaunajiem smēķēšanas aparātiem, to jaudu, un kā viņi var izpūst dūmus, veidojot ar dūmiem dažādus trikus. Drīz es jau smēķēju katru dienu. Pēc neilga laika jau pats nopirku sev jaudīgāku e-cigareti, kā arī šķidrumu, kurā ir lielāks nikotīna daudzums. Viss nonāca līdz tam, ka pirmais, ko darīju, kad pamodos – ievilku pāris dūmu. Apmēram pēc gada lietošanas man no rītiem sāka parādīties klepus, kā arī kņudēja kaklā. Bet es nepievērsu tam uzmanību, domājot, ka tas ir nieks. Savus e-šķidrumus es pasūtīju caur internetu, bet kādu reizi pirms svētkiem sūtījums aizkavējās pāris nedēļas. Sapratu, ka nevaru izturēt bez smēķēšanas uz gāju uz veikalu pirkt parastās cigaretes. Biju kļuvis atkarīgs. Drīz vien es atmetu savu e-cigareti, jo bija par daudz jāmaksā par šķidrumiem, kā arī ilgi jāgaida, līdz kurjers tos atvedīs, tāpēc sāku pīpēt parastās cigaretes. Mani vecāki man neko nebija teikuši par cigaretēm, jo paši nekad nebija smēķējuši un domāja, ka arī es nesmēķēšu un laikam arī nesmēķētu, ja nebūtu šīs e-cigaretes, kas uz to mirkli likās modernas un nekaitīgas. Tā nu es līdz pat šai dienai pīpēju, biju mēģinājis atmest, bet nepietiek gribasspēka un pagaidām nejūtos tik slikti, lai aizdomātos par veselību.

Es ieteiktu nesākt pīpēt e-cigaretes, jo tās ir kā trepes līdz īstajām cigaretēm. Sākumā tas liekas forši un stilīgi, taču pēc tam nikotīns dara savu un no tā nav tik viegli atteikties. Tas, ko internetā var izlasīt par e-cigaretēm (ka tās nav tik kaitīgas un ir ātrs veids, kā atmest smēķēšanu) liek aizdomāties, jo kompānija, kas ražo e-šķidrumus ir tā pati, kas ražo cigaretes...  

Jauniešus uzklausīja Aleksandrs Adrians KOVAĻOVS

Kā izvairīties no pasīvās smēķēšanas?

Dzīvesvietā

Neļauj smēķēt savā mājā! Lūdz ciemiņus nesmēķēt iekštelpās, jo tās nav pilnībā izvēdināmas no tabakas izstrādājumu dūmiem. Izsmēķētās cigaretes dūmi telpā var saglabāties stundām ilgi. Dzīvojot kopā ar smēķētāju, palūdz viņam smēķēt ārā vai arī iedrošini viņu atmest smēķēšanu.

Darbavietā

Ja darbavietā tiec pakļauts pasīvajai smēķēšanai, par pārkāpumu informē darba devēju, jo likums paredz smēķēšanas aizliegumu darbavietā. Ierosini kolēģiem aizvietot smēķēšanu ar kādu veselīgāku alternatīvu, piemēram, katru reizi, kad gribas smēķēt, padzerties ūdeni vai, ja iespējams, iziet nelielā pastaigā.

Automašīnā

Neļauj nevienam smēķēt tavā mašīnā! Arī loga atvēršana smēķēšanas laikā nepasargās tevi un tavus tuviniekus no tabakas dūmiem.

Publiskās vietās

Likums nosaka, ka publiskās vietās citu personu klātbūtnē, ja cita persona pret to iebilst, smēķēt ir aizliegts. Tādēļ, ja novēro likuma pārkāpumus, informē par to atbildīgās institūcijas (piemēram, pašvaldības policiju). Ja atrodies publiskā vietā, kur smēķēt ir atļauts, lūdz apkārtējos to nedarīt tavā tuvumā, vai izej no smēķētāju zonas.

Jāatceras, ka ikvienam, it sevišķi bērniem un jauniešiem, ir tiesības uzturēties vidē, kas ir brīva no tabakas dūmiem.

Rakstā izmantoti materiāli no interneta vietnēm: spkc.gov.lv; medicine.lv; kardiologija.lv un arsts.lv

Materiālu apkopoja Iveta LEIKUMA