Mans saimnieks bija priekšzīmīgs. Pirms kara 47 ha zemes viņam bija 7 zirgi un 25 govis. Par tādu mērķtiecīgu saimniekošanu bija saņēmis pat valsts apbalvojumu, ar ko ļoti lepojās.
Viņš sevi uzskatīja par pārāku, nerunāja pat ar savu brāli, nekomunicēja ar kaimiņiem. Kaimiņiem bija divas strādnieces - Egana un Antoņina. Kādu dienu, kad es atpūtos savā staļļa kabūzītī, pie mana lodziņa pienāca meitene, ieskatījās, pasmaidīja un ierunājās morāviešu valodā. Es kaut kā viņai atbildēju, taču mēs sapratām viens otru. Meitene atnāca, lai apskatītu krievu gūstekni, bet varbūt viņu atsūtīja ziņkārīgie saimnieki. Tā mēs runājām caur logu. Lieldienās viņa man atnesa lielu baltmaizes gabalu, pēc tam vēl arī Vasarsvētkos. Kaimiņi domāja, ka mana saimniece nekad mani nav lutinājusi ar gardumiem. Nākotnē mana saimnieka kaimiņi man ļoti palīdzēja sagatavoties bēgšanai, sagatavot sausiņus un sviestu...
Attēlā: Ignatijs Buko, gūstā, 1917.-1918. gads.
Andrejs JAKUBOVSKIS
(turpinājums sekos)
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.29
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
