Tikmēr atnāca 1915. gada Ziemassvētki. Netālu no mūsu mītnes atradās baznīca. Naktī es devos uz turieni. Dievkalpojums notika, taču cilvēku bija ļoti maz, īpaši vīriešu. Svētku priekšvakarā mums no dažādām organizācijām un tirgotājiem tika izsniegtas dāvanas: apakšveļa, baltie sausiņi, cigaretes. Es saņēmu vien apmēram 300 cigaretes, protams, ne pārāk augstas kvalitātes. Tā kā nesmēķēju, es tās pārdevu. Pēc Jaunā gada mēs nolēmām organizēt pirti, jo mājas, kur dzīvojām, otrajā pusē atradās virtuve ar lielu plīti, kurā bija iebūvēts pamatīgs katls. Ielējām ūdeni, uzsildījām. Pirts nesanāca, jo nebija tvaika, taču mums visiem izdevās nomazgāties no viena karstā ūdens katla. Uzzinājuši par mūsu “pirti”, pie mums sāka nākt karavīri no citām vienībām. Tā nu mēs vairākas dienas kurinājām plīti gandrīz nepārtraukti.
Kādu nakti mēs pamodāmies no kliedzieniem un steigas. Būdami miegaini, ilgi nevarējām saprast, kas notiek, bet drīz vien atskārtām - ugunsgrēks. Kamēr paķērām savas mantas, mums nācās lēkt ārā no logiem tieši ugunī. Es nolēcu tieši uz degošajiem stabiem, smagi savainojot labo roku. Vissmagāk cieta trīs cilvēki, ieskaitot mani. Agri no rīta mūs nogādāja hospitālī, kas atrodas Voločiskā. Divu ārstēšanas nedēļu rezultātā mana labā roka uz visiem laikiem palika “šķība”: smags sasitums (man nācās lēkt no divu metru augstuma) un nopietns apdegums. Un “pirts” kļuva par ugunsgrēka iemeslu mūsu mājā, jo mēs pastāvīgi kurinājām plīti un sildījām katlā ūdeni. Turklāt
vada dežurants bija aizmidzis, tāpēc ugunsgrēku pamanīja pārāk vēlu. Šo māju neizdevās glābt, tā pilnībā nodega.
Attēlā: Baznīca Preiļos
Andrejs JAKUBOVSKIS
(turpinājums sekos)
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.25
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
