Vācieši šāva nemērķēdami. Mūsu rotas vecākais laikam pirmo reizi piedalījās kaujā. Katru reizi, kad garām lidoja lodes, viņš bailēs sarāvās. Šis rotas vecākais ar mums nebija ilgi. Mēs vēl ilgi atcerējāmies viņu, viņa varonību un drosmi... Pēc pusdienām artilērijas apšaude no vāciešu puses pastiprinājās.
Rotas vecākajam ziņnesis nodeva sūtījumu, kas bija jānogādā divīzijas štābā. Feldfēbelis lika man nogādāt sūtījumu. Nogādāt nācās zem ienaidnieka uguns, bet man izdevās. Komandieris pateicās man par kaujas uzdevuma izpildi. Naktī mēs atstājām savas pozīcijas, tikām pārcelti uz citu vietu, ļoti tuvu frontes līnijai, vāciešu lodes tā vien svilpa garām. Man sāka sāpēt zobs tik stipri, ka es aizmirsu, ka nāve ir blakus...
Attēlā: Duniloviču miesta baznīca
Andrejs JAKUBOVSKIS
(turpinājums sekos)
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.24
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
