Pa mūsu atmiņu viļņiem

img

Pusgadsimta jubileja – nozīmīga. Ne tikai cilvēkam, arī iestādei. It īpaši Krāslavas kultūras namam, kas četru gadu desmitu garumā bija mums gan pilsētas sirds, gan dzimtās mājas.

Ēkai senajā parkā apritēja piecdesmit. Šajās kādreiz viesmīlīgajās sienās aizritēja arī manas dzīves labākie gadi. Jā, bija tāds brīnumains laiks, kad biļetīti pirmajā rindā varēja dabūt tikai caur pazīšanos. Droši vien šī ir vienīgā privilēģija, kuru es izmantoju bez sirdsapziņas pārmetumiem. Un nevarēja būt arī citādi, ja KN kasiere, neaizmirstamā “tante Tasja”, bija manas māmuļas jaunības draudzene. Aizritējušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados koncerti KN notika ar apskaužamu regularitāti. Vienmēr pilna zāle, bet biļetes tika izpirktas jau iepriekš tikpat ātri kā karsti pīrādziņi. Latvijas estrādes zvaigznes pie mums brauca kā uz savām mājām – Ojārs Grīnbergs, Margarita Vilcāne, Nora Bumbiere, Aija Kukule, Viktors Lapčenoks, Rīgas estrādes orķestris, pats Maestro, ansamblis “Eolika” un citas kulta grupas. Un cik daudz leģendāru aktieru apciemoja mūs! “Pilsētas dārzā spēlē pūtēju orķestris” – tas arī ir par Krāslavu. Un ne tikai pūtēju, estrādes arī. Vasarās parkā pie upes, deju placī, kas nebija lielāks par basketbola laukumu, nule ietilpinājās visi dejot gribētāji, bet simtiem pilsētnieku sestdienās, svētdienās, bieži arī trešdienās, nāca vakaros atpūsties gadsimta liepu ēnā un baudīt talantīgo mūziķu lielisko spēli. Tas bija tik nesen, tas bija tik sen…



Aleksejs Gončarovs



Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 86 (07.11.2017.)