Daudzkrāsainais rudens vējš notrauc no bērziem un apsēm pēdējās lapiņas un dzen pa atdzisušo zemi dzeltensarkanas monētiņas. Un tikai brūnie ozoli slejas lepnā vientulībā, nesteigdamies nomest savu vasaras ietērpu.
Ja meža zosu bari sūta uz zemi atvadu dziesmas – sals degungalā. Tā arī notika oktobra vidū. Zelta rudens beidzās: caur lietu un slapjdraņķi kaut kā nemanāmi pieklauvēja pirmās salnas. Acij pavisam neierasti sasalušie krasti, zem kājām slīd pazīstamā taciņa pie upes.
Vēls rudens – grūtākais laiks makšķerniekam, un, ja asarainā vasara nelutināja ar laimīgiem brīžiem, tad oktobrim vispār var atmest ar roku. Vairākums vaļasprieka biedru jau sen futlāros salikuši makšķeres un spiningus līdz nākamajam pavasarim, bet mums ar draugu Aleksandru vēl nav miera. Lūk, arī pēdējo reizi raugoties uz Daugavas duļķainajiem ūdeņiem, es arvien biežāk ņēmu rokās fotoaparātu, nevis spiningu, toties mans biedrs nelaida garām iespēju nosūtīt savu brīnumaino vobleri uz daudzmaz piemērotu vietiņu.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 83 (27.10.2017.)
