Mēs visi vairāk vai mazāk esam stereotipu gūstā. Tie izriet no cilvēku senākajām bailēm – ksenofobijas. Viss svešais, tālais, nezināmais mums šķiet bīstams. Taču, ja akmens laikmetā šīs sajūtas pirmatnējos cilvēkus sargāja no daudzām briesmām, tad šodien tās ir aprobežotības un šaura redzesloka pazīmes… Var pajautāt jebkuram cilvēkam uz ielas, ar ko somi atšķiras no citām Eiropas tautām, un katrs pateiks, ka tas ir lēnīgums, nesteidzīgums un nosvērtība. Grūti pateikt, kāpēc tieši par somiem ir radies tāds priekšstats. Zinādami visus šos stereotipus, Somijas iedzīvotāji jau vairākus gadu simtus pastāvīgi tos atspēko. Bet kā var sagraut pārliecību, kas bija veidojusies tūkstošiem gadu? Tātad…
Pāvo Nurmi ir dzimis pilsētā Turku aizpagājušā gadsimta beigās. Piedzima zemnieku ģimenē, kura drīz vien atstāja savu zemi un pārcēlās uz pilsētu; tēvs sāka nodarboties ar galdniecību. Turku Somijā – tā ir īpaša pilsēta, zviedru diasporas centrs, bijusī Abo. Pats Pāvo bija pa pusei zviedrs, pa pusei soms. Starp citu, šāda izcelsme Rietumsomijā nebija nekas neparasts.
Pāvo bija aizrāvies ar sportu no agras bērnības, viņu bieži varēja manīt stadionā vietējā sporta kluba skrējēju sacensībās. Viņa vecākais brālis piedalījās sacensībās un ieguva godalgotas vietas. Kad Pāvo Nurmi apritēja 13 gadi, viņš kļuva par savas skolas čempionu 1500 metru distancē. Tā bija viņa pirmā uzvara. Par zēna izturību un neatlaidību brīnījās ne tikai skolotāji un klasesbiedri, bet arī pieredzējuši sportisti, pareģodami Pāvo spīdošu karjeru. Taču treniņus tāpat kā izglītību nācās pārtraukt, jo nomira Nurmi ģimenes galva. Zēns sāka strādāt par palīgstrādnieku aušanas fabrikā. Bija jābaro ģimene…
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 45 (13.06.2017.)
