Mirlikijskas bīskaps un lielais brīnumdarītājs Nikolajs ir viens no svētajiem, kuru godina gan Austrumu, gan Rietumu Baznīcā. Viņa piemiņas dienu katoļticīgie svin 6. decembrī, pareizticīgie - 19. decembrī, vēl arī 22. maijā, pieminot svēto pīšļu pārvešanu no Mirlikijskas uz Baru.
Pareizticībā Nikolajs ir tautā viens no visiemīļotākajiem svētajiem, jo viņam piemita neparasti izteikta cilvēkmīlestība un viņš ticīgo lūgumus izpilda ātri.
No jaunības gatavojās kalpošanai Dievam
Sv. Nikolajs ir dzimis 3. gadsimta beigās Pataras pilsētā Mazāzijā (tagadējā Turcijas teritorijā) un bija vienīgais dēls ievērojamā un bagātā ģimenē. Jau diezgan agri bija skaidrs, ka Nikolajs savu dzīvi grasās veltīt Dievam, jo par pasaulīgām un grēcīgām lietām neizrādīja interesi. Topošais svētais kopš jaunības bija liels askēts, reducējot miesiskās vajadzības līdz minimumam, lai attīstītu gara pārākumu, veltīja laiku lūgšanām, Svēto Rakstu lasīšanai un gavēja, turklāt darīja to bez fanātisma un ārējā spiediena. Vēlāk Nikolajs atbildēja aicinājumam uz priesterību.
Kļuvis par Dieva kalpu, viņš devās uz Sionas klosteri, kur klusajā mūka celles nošķirtībā plānoja pavadīt visu mūžu. Taču Dievam bija citi plāni. Kādu dienu lūdzoties, viņš izdzirdēja balsi: “Nikolaj, šis klosteris nav tā druva, kurā tu vari nest augļus, ko Es no tevis gaidu. Dodies prom no šejienes un ej pasaulē pie cilvēkiem, lai tevī tiek izslavēts mans vārds!” Pēc šādas, diezgan nepārprotamas, pavēles Nikolajs devās uz Likijas galvaspilsētu Miru. Viņš tur dzīvoja kā nabags, neizlaida nevienu dievkalpojumu. Daudz sava laika veltīja karitatīviem darbiem, palīdzēdams līdzcilvēkiem, īpaši nabagiem.
Dīvainas sakritības dēļ iecelts par arhibīskapu
Kad nomira Likijas arhibīskaps, sanāca kopā bīskapi un augstākie priesteri, taču nespēja vienoties par viņa pēcteci. Tad viņi pastiprināti lūdzās un gavēja, gaidot Svētā Gara atklāsmi. Tā nu vienam no bīskapiem parādījās debesu gaismas ieskauts vīrs, kurš pavēlēja naktī nostāties baznīcas priekštelpā un skatīties, kurš no priesteriem pirmais ieradīsies uz rīta dievkalpojumu. Tas bija Nikolajs, kurš arī tika iecelts par Likijas arhibīskapu.
Kļuvis par arhibīskapu, Nikolajs savus paradumus nemainīja, vienīgi amats neļāva arī turpmāk dzīvot vientulībā un nošķirtībā. Viņa mājas durvis bija atvērtas visiem, katru viņš pieņēma sirsnīgi un ar mīlestību, bija tēvs bāreņiem, pabaroja trūcīgos, mierināja raudošos, aizstāvēja apspiestos.
Arhibīskaps Nikolajs bija kareivīgs ticības nesējs pagāniem. Viņš piedalījās I Vispārējā Baznīcas koncilā Nīkajā, kurā iestājās pret ariānisma mācību.
Santa Klausa sencis
Svētā Nikolaja mūžs ir leģendu un nostāstu caurvīts. Viņš daudzkārt esot savaldījis dēmonus, kas pēkšņi sapūtuši vētru, tāpēc Sv. Nikolaju dēvē arī par visu jūrasbraucēju aizstāvi. Nereti viņam veltītās baznīcas tiek celtas ūdeņu tuvumā, piemēram, Sv. Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle Karostā.
Daudzās tautās Sv. Nikolajs tiek uzskatīts par Santa Klausu (saīsinājums no Nikolaja vārda) jeb Ziemassvētku vecīša prototipu. Viens no iemesliem varētu būt viņa anonīmā labdarība, jo kristīgajā tradīcijā tika uzskatīts, ka visvērtīgākais ir darīt kādam labu, cilvēkam to nezinot. Piemēram, tiek aprakstīta kāda epizode no Nikolaja dzīves, kad viņš vēl nebija arhibīskaps. Patarā dzīvojis kāds nabaga vīrs, kuram bijušas trīs skaistas meitas. Taču nabagam nebija, par ko izdot viņas pie vīra. Izmisušais tēvs nolēmis upurēt meitu godu, tā iegūstot pūra naudu. Atklāsmē uzzinot par to, Nikolajs nolēmis palīdzēt ģimenei izkļūt no garīgās bojāejas. Slepeni viņš nelaimīgā vīra būdā pa logu (vai pa skursteni?) iemetis naudu ar zeltu no sava bagātīgā mantojuma. Tā viņš izdarījis trīs reizes, un visas trīs meitas laimīgi apprecējušās. Iespējams, tāpēc Sv. Nikolajs tiek dēvēts arī par līgavu patronu.
Daudzviet vēl šodien bērni zeķītēs gaida dāvanas no labā svētā Nikolaja - brīnumdarītāja Santa Klausa.
Relikvijas fenomens
Sv. Nikolajs nodzīvoja tam laikam garu mūžu (miris apm. 345.-351. g.). Sv. Nikolajs pēc nāves cilvēkiem sāka palīdzēt vēl vairāk. Atklājās, ka svētā ķermenis ne tikai nebija sācis trūdēt, bet izdalīja brīnumainas mirres jeb smaržīgu eļļu, kurai piemīt brīnumdarīšanas dāvana. Šāda parādība ir diezgan liels retums.
Vairāk nekā 700 gadu Sv. Nikolajs atdusējās Miras katedrālē, taču 1087. gadā, sakarā ar musulmaņu iebrukuma draudiem, viņa miesa tika pārvesta uz Bari pilsētu Dienviditālijā, kur atdusas arī tagad. Mirā palika sarkofāgs, kurā atradās svētā pīšļi, un arī tas bija pilns ar mirrēm (smarža esot izplatījusies trīs jūdžu attālumā). Gan ticīgie, gan vienkārši tūristi nelaiž garām iespēju pieskarties tam un noskaitīt lūgšanu.
Pie Sv. Nikolaja sarkofāga Mirā un pīšļiem Barā dodas svētceļnieki no visas pasaules, jo tur pēc lūgšanām neskaitāmi cilvēki piedzīvojuši dvēseles un miesas dziedināšanu gan uzreiz pēc viņa nāves, gan daudzus gadsimtus vēlāk.
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
