Mums te dzīvot...

Viņas pirmie vārdi ir: “Grūti, ļoti grūti izdzīvot! Dzīvesbiedrs pēc pārciestā insulta ir 2. grupas invalīds, saņem minimālu pensiju, jo pirms tam bija bezdarbnieks. Pēc profesijas celtnieks, strādāja kolhozā, pēc tam vienā kokapstrādes uzņēmumā, kurš apturēja ražošanu. Pati bezdarbnieku rindās esmu vairākus gadus, līdz pensijai tālu. Arī bezdarbnieces pabalstu sen vairs nesaņemu. Lai nopelnītu iztikai, izmantoju iespēju strādāt algotos sabiedriskos darbus, kad pašvaldība var tos piedāvāt. Ir spēks vai nav, bet strādāt vajag, jo tas ir izdzīvošanas jautājums. Tādas izvēles, ka šo gribu darīt un šo negribu, mūsdienās nav. Pagastā jau daudzi ir bez darba, kopējā situācija ir visai smaga.”

Olita ir bijusī pilsētniece, kādreiz strādājusi par pārdevēju, tad vairāk kā desmit gadus par sanitāri, bet pirms gadiem četriem vai pieciem nolēmusi no pilsētas pārbraukt uz dzīvi laukos. Darba attiecības, protams, nācās pārtraukt, bet pastāvīgu darbu laukos nevarējusi atrast darba vietu trūkuma dēļ. Dzīvoklis pagasta centrā nav tik dārgs kā pilsētā, bet ūdens, kanalizācija un atkritumu apsaimniekošanas maksa patukšo maku par nepilniem desmit latiem mēnesī. Par laimi īre nav jāmaksā, jo dzīvokli savulaik par pajām privatizējis dzīvesbiedrs.

“Gadās, komunālos maksājumus pilnā apjomā nespējam veikt un paliekam parādā,” atzīstas sarunbiedre. “Mūsdienās cilvēki dažādi attiecas pret parādiem, es gan par tiem ļoti pārdzīvoju. Darbu sameklēt nav nekādu cerību arī tāpēc, ka nepārvaldu latviešu valodu. Mūsdienās bez valodas prasmi apliecinošas kategorijas dokumenta ne-viens darbu nedos, vienalga kvalificēts vai mazkvalificēts. Lai gan esmu dzimusi un uzaugusi Latvijā, šīs valsts pilsonību man nepiešķīra. Jūtos šeit kā tāds trešās šķiras cilvēks. Jau esmu stingri izlēmusi iegūt Krievijas pilsonību, kas dotu iespēju aiziet pensijā no 55 gadiem, jo cita ceļa izdzīvot neredzu.”

Atšķirībā no daudzām citām ģimenēm Olitai nav bērnu, tālab, tuvojoties vecumdienām, jāpaļaujas tikai uz sevi. Daudzstāvu mājas divistabu dzīvoklī pašu spēkiem ierīkota krāsns apkure. Pirmajā gadā, kad tikai ievācās dzīvot, bija vēsi, bet tagad par siltumu saimniece nesūdzas, jo dzīvesbiedrs parūpējies savest pienācīgā kartībā gan durvis, gan visus logus. Glābj arī tas, ka apdzīvoti ir gan apakšējais, augšējais dzīvoklis. Olita saka, tagad jau visu var sataisīt, būtu tikai vajadzīgās prasmes, veselība un nauda. Ja ar pirmo viss kārtībā, tad veselība un nauda ir tas, kā visvairāk trūkst. Ja šodien apkurei nav jātērējas, jo dzīvesbiedram savulaik piederēja kokzāģētava, kura sen kā pārdota, taču viņš paturēja sev kokapstrādes procesa pārpalikumus. Kad šie atgriezumi beigsies, būs jārēķinās ar papildus izdevumiem malkas iegādei, jo pašiem nav pa spēkam to sagādāt, turklāt tas sanāks dārgāk nekā nopirkt. Nav arī dārziņa, lopu, putnu un citas dzīvas radības. Zemes gabals no dzīvesvietas patālu, nav arī nekādas tehnikas, lai varētu to apstrādāt un ražot lauksaimniecības produkciju.

Vasarā Olita dodas mežā ogot un sēņot. Dabas veltes vāra ievārījumā, gatavo dažādus konservus ziemai, kas arī ir nozīmīgs atbalsts. Katra sieviete prot gatavot, adīt un šūt. Arī mana sarunbiedre ada, kas mazina izdevumus apģērbam. Šūšana padodas sliktāk, bet nav problēmu salabot apģērbu, lai paildzinātu tā kalpošanas laiku. Dzīvesbiedrs savulaik pina dažādus izstrādājumus no linu un citiem diegiem. Tagad vairs nē — nav veselības un šai nodarbei nepieciešami kvalitatīvi diegi. Vislabākie izstrādājumi izdodas no linu diegiem, bet šis izejmateriāls ir pārāk dārgs, lai pirktu.

Olita: “Pārtika kļuvusi krietni dārgāka. Agrāk atļāvāmies daudz vairāk nekā tagad, kad veikalā vairs pēr-kam tikai pašu nepieciešamāko: maizi, sviestu, retumis desu, krējumu, olas. Ar pāris kilogramiem gaļas jāizvelk mēnesis. Vairs nezini, kas ir kotlete, tikai zupas. Labi, ka pienu, biezpienu var nopirkt lētāk no tiem cilvēkiem, kuri tur lopus, bet arī zemnieki krietni pacēla cenas, jo viņus krīze skārusi tāpat, kā visus citus. Turklāt pāris kilogramu gaļas pie viņiem nenopirksi, ja nu tikai vairumā.”

Lai cik bezcerīga šķiet situācija, Jauno gadu, katoļu un pareizticīgo Ziemassvētkus, Lieldienas un dažus citus svētkus ģimene svin. Uzklāj nelielu svētku galdu, kurā liek garšīgāk pagatavotu maltīti. Nekā lieka, nekādu gastronomisko izvirtību, ja tā var izteikties. Uz šo gadu miju Olita brauca pie brāļa ģimenes uz Ogri, kurš ir 2. grupas invalīds. Brāļa dzīvesbiedre, būdama ukrainiete, tomēr iemācījās latviešu valodu, tas ļauj strādāt. Ģimenē divi bērni: dēls strādā, meita mācās devītajā klasē. Divistabu dzīvoklis pilsētā prasa lielus izdevumus, bet tur var atrast šādu tādu darbu, tas glābj. Olitai ir vēl viens brālis — Rīgas rajonā. Viņš tāpat nav nekāds bagātnieks.

“Manu vecāku dzimtene ir Urālos, bet sakarā ar to, ka tēvs bija armijnieks, viņš saņēma nosūtījumu dienēt Latvijā,” atceras sarunbiedre. “Tas bija aptuveni 1950. gadā, es jau piedzimu šeit. Vispār ģimenē bijām seši bērni, uz šodienu no lielā pulka esam palikuši trīs, es esmu jaunākā. Būtu vecāki dzīvi, droši vien mēs noteikti mēģinātu atgriezties dzimtenē. Bet tagad Krievijā mani neviens negaida, lai gan tēva radi tur palikuši, piemēram, brālēns, tante pa tēva līnijai. Tēvs mani nepaspēja aizvest apciemot radus Urālos, bet mani brāļi tur gan bija. Stāstīja, ka Urālos ļoti skaista daba, brīnišķīgas pilsētas, labi cilvēki. Ja agrāk varēja braukt, kur gribi, tad tagad viss ir mainījies: ne radi var pie mums atbraukt, ne mēs viņus apciemot, jo šīs vēlmes atduras naudas trūkumā.”

Pēc īsas pauzes seko piebilde: “Laikam šodien vairs nespētu pamest Latviju, jo te piedzimu, izaugu, strādāju, te ir vecāku kapu kopiņas, bet kam gan tur es būtu vajadzīga...”

Juris ROGA