Viņi bija Rīgas pilī

Egles iedegšanas pasākumā piedalījās ģimenes, kurās ir no trim līdz deviņiem bērniem. Ģimenes pēc Valsts prezidenta aicinājuma izvirzīja Latvijas rajonu padomes, izvērtējot pagastu iesniegtos priekšlikumus par to, kuras ģimenes visvairāk pelnījušas savu draugu, kaimiņu un visas Latvijas uzmanību un cieņu.

No mūsu rajona uz svinīgo egles iedegšanas ceremoniju brauca Ilmāra un Aijas Čapkeviču ģimene no Šķaunes pagasta. Viņiem šis bija otrais piegājiens, jo arī pērn šī ģimene bija izvirzīto skaitā. Ģimenes galva pastāstīja, ka uz Rīgu ģimeni aizveda pašvaldības automašīna, par ko liels paldies pagasta vadībai. Pirms ieejas pilī ģimenes sagaidīja Goda sardze. Izgājuši caur kontrolei, Čapkeviči un citas ģimenes iekļuva pilī. Viņiem to nedaudz izrādīja, pastāstīja par pils vēsturi un ieveda arī Ģerboņu zālē, kur notika svētku koncerts.

“Pie Valsts prezidenta un kundzes ģimenes tika aicinātas pa vienai,” atmiņās dalās Ilmārs. “Sarokojāmies, pārmijām dažus vārdus un nofotografējāmies. Pēc tam devāmies uz zāli un gaidījām, kamēr sapulcējas visas ģimenes. Zālē prezidents teica uzrunu, bija arī neliels koncerts, kurā uzstājās mūziķis Kristaps Krievkalns, dziedātāja Chilli un Liepājas sarkanais koris no TV3 šova “Koru kari”, kā arī zviedru ansamblis “Sta Eugenia Vocal Ensamble”. Pēc koncerta katrai ģimenei pasniedza vērtīgu grāmatu par Latvijas vēsturi — “Latvijas valsts 90 gadu”. Tas notika tā, ka aicināja ģimeni pie prezidenta, kur viens viņam noskaitīja dzejolīti, cits dziedāja dziesmu, vēl kāds vienkārši parunāja. Mūsu bērni lasīja dzejolīšus par ziemu un Ziemassvētkiem. Tālāk visus aicināja nogaršot lielo torti un saldumus. Pēc tam ģimenes sapulcējās uz eglītes iedegšanu prezidenta pils priekšā. Iededzot svētku egli, prezidents novēlēja, lai visās ģimenēs valda prieks, labestība, saticība un laime. Zem eglītes katrai ģimenei bija nolikts dāvanu groziņš. Nofotografējāmies un braucām mājās. Bērni, līdzīgi kā sniegu, ļoti gaidīja arī Ziemassvētku vecīti, kurš, diemžēl, neparādījās. Bet kopumā tas, protams, bija liels piedzīvojums, kāds visticamāk ir pirmo un pēdējo reizi mūsu mūžā.”

Čapkeviču ģimenē aug trīs bērni: Ilvija, Nauris un Kristers. As- toņgadīgā Ilvija mācās Šķaunes pamatskolas 2. klasē. Sešgadīgais Nauris apmeklē šīs pašas izglītības iestādes sagatavošanas grupu, savukārt, Kristeram ir tikai gads un trīs mēneši, līdz ar to tikšanās ar Valsts prezidentu klātienē viņam nenotika. Kur gan palikuši tādi īsteni latviskie vārdi kā Antons, Pēteris, Jānis, Anna? Uz šo jautājumu ģimenes galva atbildēja ar smaidu uz lūpām: “Citi laiki!”

Ilmārs un Aija ģimeni nodibināja 2000. gadā. Abi ir robežsargi, starp citu, arī iepa-zinās darbavietā — robežsardzes Šķaunes nodaļā. Šobrīd Aija ir Valsts robežsardzes koledžas Robežsargu skolas kadete, Ilmārs domā, ka arī viņam nāksies mācīties un papildināt savas zināšanas, jo, līdzīgi kā dzīvesbiedre, robežsardzē nonācis tālab, ka tā bija vienīgā vieta tuvākajā apkārtnē, kur bijušas darbavietas.

Ilmārs pārnāca mājās no dienesta armijā 1997. gadā. Darba nebija, iestājās Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē, taču cik ilgi gaidīsi piedāvājumu? Sācis ausīties pats, no onkuļa uzzināja, ka komplektē robežsargu štatus Šķaunes nodaļā. Aizbrauca painteresēties, tā arī dabūja darbu. Līdzīgi jaunu darbu sev sameklēja bijusī agronome Aija, kurai Šķaunes nodaļu ieteica kaimiņš robežsargs. Tur arī jaunais pāris iepazinās, pēc tam nosvinēja kāzas, radīja trīs bērnus.

Robežsargu dzīves ritms ne vienmēr ir prognozējams, turklāt dežūras var sakrist tā, ka abi vecāki nav mājās un bērniem bezmaz jāpaliek vieniem. Čapkevičiem šādās situācijās talkā nāk pašu vecāki — Ilmāra mamma Marija un Aijas tētis Valentīns. Taču arī viņi ne vienmēr spēja būt līdzās un bija gadījumi, kad nācās meklēt bērniem aukli. Tā kā Ilmārs un Aija abi ir nodrošināti ar darbu, tad bērniem neko neatsaka un nopērk visu, kas skolai vajadzīgs. Tehnika mājas pagalmā, izrādās, nav viņu, bet gan Aijas brāļa, kurš agrāk dzīvoja Šķaunē, bet tagad pārvācies uz Rēzekni un strādā algotu darbu. Savs traktors ir arī Ilmāram, kuru novietojis tālāk no acīm, aiz mājas. Lai gan ģimene šobrīd nenodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, bet ko var zināt, kas mūs sagaida tālākā nākotnē. Tagad grūti laiki, arī piemājas dārzā izaudzētais savam galdam ir labs atspaids ģimenes budžetā.

Čapkeviči mīl svinēt svētkus. Tomēr viņi nav mājās sēdētāji — gan pie kaimiņiem aiziet, gan izraujas no saviem Muižniekiem uz Šķaunes tautas namu. Starp Ziemassvētkiem un Jaunā gada sagaidīšanu šajā ģimenē liek vienlīdzības zīmi, jo darba specifika parasti ļauj kopīgi nosvinēt tikai vienus no tiem — kā kuru reizi iekrīt.

Juris ROGA