Krāslava: skats pagātnē

Mikrorajons pie vecticībnieku kapsētas saucās Pekinka, tagadējās Rīgas ielas dienvidaustrumu daļa (agrāk — Brāļu Skrindu) — Kovanka. Ziemeļu nomale — Prinosina. Ir tā nosaukuma izcelsmes pārliecinoša versija: pakalnā atradās krejotavas punkts, kurp pilsētnieki nesa nodot pienu. Daugavas kreisā krasta nosaukums bija Pristaņa, par atsevišķu mikrorajonu tika uzskatīta arī tagadējā Vienības iela — Polockas (pirmskara laikā). Večerinkās jaunieši izcēlās ar skaļu uzvedību, tiesa, uz ballēm “Polockas” puiši nenāca.

Rēzeknes ielā atradās Krāslavas pagasta padomes administratīvā ēka, tagad te darbojas poļu pamatskola. Kreslavkai laimējās ar atpūtas zonām: Grāfu muižas parks, Liepu birzs (dziesmu parks) pie Jāņupītes, bet vēl Teātra kalniņš, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz Daugavu. Skatu laukums, kas atrodas pie iebrauktuves Krāslavā no rietumu puses, ir mākslīgi radīts. Taču vecie cilvēki atceras Pilskalnu un Kalējkalnu. Ja pirmais no tiem saglabājies izmainītā izskatā, tad otro piecdesmitajos gados iznīcināja, pa to tika ierīkota šoseja Krāslava — Daugavpils. Taču par pilsētas vārtiem toreiz, tāpat kā tagad, tika uzskatīta Augustovka.

Edmunds Gekišs: “Pilsētas ievērojamākā vieta ir traģiskas mīlas piemineklis Karņicka kalnā. Arī pirmskara laikā pieminekļa pakājē tūristi un mīlētāji lika ziedus. Vēlāk vasarnieki no Ļeņingradas, kuri ieradās Krāslavā, savu atpūtu Daugavas krastos sāka ar ziedu nolikšanu Juzefa Karņicka bojāejas vietā.

Jaunības atmiņas saglabājušas Augustovkas romantisko izskatu. Katrai mājai bija segts lievenis, kur vakaros atpūtās krāslavieši, apspriežot jaunumus. Tajā pusē, Ūdrīšu ielā, piestāja čigānu tabori. Ar smeldzošām dziesmām pie nakts ugunskuriem... Kopš tā romantiskā laika saglabājušies tikai trīs tīri avoti: dabīgā ūdens ņemšanas vieta Augustovkā, avots Pagrabu (tagad Siena) ielā un avots aiz Prinosinas — pa ceļam uz Zirgezeru. Bet koka lieveņi tagad ir tikai dažām Krāslavas mājām.”

Koka mājas pilsētas robežās stāvēja cieši vienkopus, un no “sarkanā gaiļa” bieži vien neglāba pat speciālas aizsargsienas no ķieģeļiem, kuras lika būvēt varas iestādes. Vēl deviņpadsmitā gadsimta beigās ugunsgrēku postījuma dēļ pilsētas sabiedrība nopietni sāka domāt par kolektīviem pasākumiem, lai radītu šķērsli uguns stihijai. Vēsturisks fakts: inteliģentu grupa, kurā bija arī grāfs Mihails Plāters, izstrādāja Kreslavkas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības pirmos statūtus, kurus 1882. gada 31. decembrī apstiprināja Iekšlietu ministrija. Grāfs Plāters nodeva brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai bezmaksas lietošanā uz nenoteiktu laiku mūra māju tirgus laukumā (agrāko virssardzi). Pakāpeniski ugunsdzēsības biedrības ēka paplašinājās, parādījās depo, tornis, bet otrajā stāvā atradās zāle, savdabīgs kultūras centrs. BUB bija savs pūtēju orķestris, kurš ballēs spēlēja uz balkona. Edmunds Gekišs atzīstas, ka orķestrim, kuru diriģēja viens no brāļiem Viškiniem, bija izšķirošā loma viņa dzīvē. Tieši tad viņam radās interese par vara instrumentiem, kā arī par maršiem, valšiem un fokstrotiem pūtēju orķestra izpildījumā. Pirmskara gados aizraujošs skats valsts svētku dienās bija aizsargu un ugunsdzēsēju parādes, kur priekšgalā gāja pūtēju orķestris. Formastērpi, marši, taisnas rindas un ugunsdzēsēju karogs, kuru vienmēr nesa efektīgs bārdainis ar ķiveri Jegors Sirņikovs, Krāslavas ormaņu pārstāvis. Kas sakāms par Krāslavas ugunsdzēsēju materiālo bāzi, tad tā tolaik bija augstā līmenī. Depo atradās mucas uz riteņiem, pumpji ratos, cits inventārs, kas bija nepieciešams cīņā ar uguni. Trauksmes signālu no torņa raidīja sirēna ar rokas piedziņu, bet tās skaņas bija dzirdamas piecu kilometru rādiusā. Tādos brīžos pilsētnieki pameta visus darbus. Jātnieki aulekšiem traucās uz depo ēku, tūdaļ jūdza zirgus ugusnsdzēsēju ratos. Pirmajiem jātniekiem, kuri ieradās pēc trauksmes signāla (tajā skaitā mācību), pienācās piecu latu prēmija. Taču ugunsdzēsības efektivitāti noteica ugunsdzēsēju komandu augsta disciplīna un saskaņota rīcība. BUB masveidību apstiprina fakts, ka tās rindās pastāvīgi bija apmēram 120 brīvprātīgo.

Vēsture saglabājusi visbriesmīgākā ugunsgrēka 1893. gadā liecības, kad uguns apņēma ēkas Sv. Ludvika, Konstantīna, Jauno, Smilšu, Pagrabu, Hospitāļu, Tirgus ielu, bet Miesnieku iela nodega līdz pašiem pamatiem.

Par īstu pārbaudījumu Krāslavas ugunsdzēsējiem kļuva 1940. gads, kad janvārī aizdegās ģimnāzijas ēka. Edmunds Gekišs atceras to baismīgo dienu, kad 40 grādu salā Krāslavas ugunsdzēsēji izglāba vēsturisko pils ēku. Apdegušais flangs vēlāk tika atjaunots. Bet, lūk, Markuss Gekišs, kurš godam pildīja brīvprātīgā ugunsdzēsēja pienākumus, pēc karstas un ledusaukstas pārbaudes saslima tā, ka viņam nespēja palīdzēt ārsti. Ne jau viņš viens toreiz cīņā ar uguni samirka līdz kaulam...

Nobeigumā jānorāda, ka Latvijas Republikas pirmās neatkarības gados Krāslavas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības 50 gadu jubileja tika atzīmēta ar jubilejas bukleta izlaidi, kas saglabājies vēstures un mākslas muzejā, tāpat kā publicētais attēls. Bet simtgadu jubileja netika svinēta — padomju vara nestimulēja interesi par vēstures avotiem.

Edmunda Gekiša atmiņas pierakstīja Aleksejs GONČAROVS.