Mīl, ciena, atbalsta

Cik labi mēs pazīstam savus cilvēkus? Ja runā par Ernu, tad viņas vārds ir izskanējis pa visu rajonu, šķiet, mūspusē nav tāda cilvēka, kuram viņa būtu kā tumšais zirdziņš. Vairāku kolektīvu vadītāja, aktīva pašdarbniece, iniciatīvas bagāta, atsaucīga, izpalīdzīga, sirsnīga — labo īpašību uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl. Vislabāk to spētu izdarīt cilvēki, ar kuriem Erna strādā ikdienā. Turklāt daži viņas panākumi ir patiesas apbrīnas cienīgi, kaut vai latviešu valodas apguves jomā: sarunājoties ar Ernu, vienmēr aizmirstas, ka viņas dzimtā valoda ir krievu. Starp citu, vietā izstāstīt reālu notikumu, kam ir sakars ar piešķirto Atzinības rakstu. Kā jau tādās reizēs ierasts, draugi un paziņas nāk apsveikt un novērtēt balvu. Kāda baltkrieviete, kura tikpat kā nepārvalda latviešu valodu, ilgi pētījusi dokumentu, Ernai sacīja: “Nevaru saprast par ko, laikam sakarā ar tautas nama 90 gadu jubileju”. Erna atjokoja: “Jubileja tautas namam bija gan, bet pērn un mazāka — 55 gadi”. Sieviete, īsti nepadomājusi, izmeta: “Ā, tad tas būs uz tavu 90 gadu jubileju! Vai, ko es te sarunāju...”. Kad kundzei izskaidroja vārda “ieguldījums” nozīmi, viņa atkal: “Ahā, tad tu 90 latus ieguldīji pašvaldības attīstībā.” Galu galā, protams, ar lielu izsmiešanos no sirds viss nostājās savās vietās. Ej nu sazini, cik šajā stāstā patiesības, cik izdomājuma, bet viens skaidrs — Svariņu ļaudis Ernu mīl, ciena un atbalsta. Savukārt viņa pati arvien nav atguvusies no pārsteiguma: Svariņu pagasta delegācijā bija vairāki cilvēki, kuri todien devās uz Krāslavu, un Erna domājusi, ka sumināts tiks kāds no pārējiem grupā. Šodien viņa arī atzīst, ka jūt lielu gandarījumu par saņemto apbalvojumu, jo vairāk tāpēc, ka apkārtējie privātās sarunās atzīst — viss ir pareizi. Erna būtu priecīga, ja arī citi iedzīvotāji saņemtu tādu Atzinības rakstu, jo, viņasprāt, daudzi strādājuši tikpat labi un arī pelnījuši augstu novērtējumu.

Mūsdienās jaunieši sapņo par augstiem amatiem un labi atalgotām profesijām, bet Ernu jau kopš pirmajām skolas dienām interesēja kultūras dzīves spožums un aizkulises. Var droši apgalvot, ka uz savu tagadējo profesiju viņa gājusi apzināti un mērķtiecīgi. Labiešu skolā meiteni ievēroja aktīvā pionieru vadītāja Raisa Petunova, kura rīkoja visai daudz dažādu pasākumu un katrā no tiem piedalījās Erna. Pionieru gados jaunā censone bija skolas pionieru vienības padomes priekšsēdētāja. Interese par kultūras dzīvi jaunietei neizzuda arī nākamajā mācību iestādē - Ezernieku vidusskolā. Būdama desmitās klases audzēkne, kādā avīzē izlasīja, ka Republikāniskā vecāko pionieru vadītāju skola Rīgā gatavojas uzņemt audzēkņus gada apmācības programmā. Erna uzrakstīja vēstuli un saņēma skolas direktores atbildi uz saviem jautājumiem. Tomēr uz šī ceļa bija kāds šķērslis.

“Man bija strīds ar ļoti labu un tālredzīgu skolotāju Lidiju Brili, kura uzstāja, ka man jāmācās augstskolā un jā-kļūst par pedagoģi,” atceras Erna. “Šodien nesaprotu, kāpēc šī brīnišķīgā skolotāja manī saskatīja tieši pedagoģi, bet diemžēl nevirzīja uz kultūras darbinieku tehnikumu. Varbūt tāpēc, ka man bija labas sekmes mācībās. Vēl šodien ļoti pārdzīvoju, ka neizvēlējos kultūras darbinieku tehnikumu. Galu galā es pateicu, ka stāšos augstskolā, bet izdarīju pa savam — iesniedzu dokumentus vecāko pionieru vadītāju skolā, kas izrādījās ļoti nopietna mācību iestāde, kurā bija daudz mācību prakšu gan slavenās rūpnīcas “VEF” pionieru nometnē “Albatross”, gan Rīgas skolās. Gads bija mācību priekšmetiem bagāts: dejojām, muzicējām, batikojām, zīmējām, noformējām, rakstījām mākslinieciski pareizus scenārijus visām skatītāju paaudzēm. Ar mums strādāja izcili skolotāji, faktiski, viss bija kā īstā kultūras skolā. Iejutos ātri un labi, viss padevās, neko nevajadzēja darīt, piespiežoties pāri spēkiem.”

Vispār skolotāja L. Brile viennozīmīgi bija liktenīgs cilvēks Ernas dzīvē. Izrādās, mana sarunbiedrene skolas gados slīkusi Kairīšu ezerā, kurp pēc darba sovhoza tīrumā skolēnu brigādi aizveda atpūsties. Erna ar draudzeni aizpeldēja projām no mazākajiem bērniem, sak, ko tur ar knauķiem, lielas esam! Pēkšņi draudzene saka: “Vai, cik tur dziļi!” Ernai kājas pārstāja klausīt, un tālākie notikumi vairs nav atmiņā. Viņu izglāba skolotāja L. Brile.

Erna ir dzimusi un augusi Svariņos nelielā ģimenē ar māti, tēvu un brāli. Pēc mācībām viņai bija reāla iespēja palikt Rīgā strādāt un saņemt dzīvokli. Taču mīlestība ir akla — kāda Rīga, ja šeit, mājās, gaida mīļotais Aivars! Jauniete nolēma braukt mājās. Aivars tolaik pabeidza mācības un strādāja celtniecībā Rēzeknē. Viņam, savukārt, bija reāla iespēja palikt dzīvot Rēzeknē, bet puisis visu pameta un arī atbrauca uz dzimteni — Svariņu pagasta Kromanišķiem. Tikai pēc gadiem abi ar pārsteigumu konstatēja, ka abiem bija iespēja dzīvot pilsētā, bet neviens par to pat neieminējās otram. Sakiet vēl, ka mīlestība neaizmiglo prātu!

Aivars bez pūlēm atrada šofera darbu, bet Ernai rokās bija nosūtījums no rajona komjauniešu organizācijas uz Upmaļu skolu par pionieri vadītāju. Bet iejaucās liktenīgais cilvēks: kad skolotāja Lidija Brile uzzināja par nosūtījumu uz Upmaļiem, viņa panāca, ka 1. septembrī Erna sāka strādāt Ezernieku vidusskolā par pionieru vadītāju. Turklāt skolotāja uzstāja, ka ir jāiegūst pedagoģiskā izglītība, un panāca, ka Erna iestājās Daugavpils Pedagoģiskā institūta Vēstures fakultātē, kuru viņa nepabeidza dažādu objektīvu apstākļu dēļ. Pirmo gadu skolotāja bija arī viņas darbaudzinātāja — katru rītu ienāca pionieru istabā un prasīja jaunajai vadītājai, ko darīsim šodien? Pārbaudīja dienasgrāmatu, vērtēja, izrunāja visus neskaidros jautājums. Tā veselu gadu.

Erna: “Vienubrīd domāju, ka to visu nepārdzīvošu. Mācību gads beidzās, sākās nākamais, es gaidu skolotāju, bet nav Lidijas ne no rīta, ne pēcpusdienā. Arī otrā dienā tas pats. Nevaru saprast, kas par lietu, saņēmu dūšu un gāju jautāt: “Kāpēc nepārbaudāt?” Skolotāja atbildēja: “Viss, gads pagājis, vari strādāt patstāvīgi, bez manas kontroles”. Bija liels gandarījums to dzirdēt.”

Strādājot Ezerniekos, Erna kļuva par sievu Aivaram. Pasaulē nāca pirmdzimtais, diemžēl notika liela nelaime — bērns nomira. Tas bija smags notikums, ģimene atgriezās pie savām saknēm, proti, uz dzimto pusi — uz Svariņiem. Erna iekārtojās Labiešu skolā par sākumskolas skolotāju, no kuras viņu drīz pārvilināja uz tautas namu. Viņa tam īpaši nepretojās, jo ar kultūras iestādi bija ciešāka saikne un tajā vairāk patika. Kad Erna vēl mācījās Rīgā un vecākus apmeklēja svētku dienās, toreizējā Svariņu kluba vadītāja, starp citu, savā jomā zinoša speciāliste, ar prieku meklēja un izmantoja Ernas palīdzību, kura tos gadus raksturo īsi un precīzi: “Pārbraukusi mājās, tūlīt skrēju, kā saka, no kuģa uz balli!”

Lai gan kultūras darbinieces stāžs Ernai ir gana liels, tajā, izrādās, ir piecu gadu robs. Sākusi 1986. gadā, jau pēc trim gadiem viņa uzteica šo darbu.

Ne jau naudas dēļ Erna aizgāja no darba. Situācija nobrieda pakāpeniski, bija daudz priekšnieku, katram kaut ko savu vajadzēja, un nevarēja izdabāt visiem: komunistiskajai partijai, komjauniešu organizācijai, direktoram, arodbiedrības priekšsēdētājam, ciema padomes vadībai, priekšniecībai Krāslavā. Tas neatbilda Ernas raksturam, viņai klājās ļoti grūti. Mēģinājumi notika līdz pusnaktij, bet viņai pārmeta, kāpēc nav darbā no astoņiem līdz pieciem. Nevienu neinteresēja faktiskais darbs, galvenais — atsēdi paredzētās stundas. Turklāt mājās mammu gaidīja divi mazi bērni: Eduards, kurš šodien dzīvo un strādā Daugavpilī un Ivars — pagaidām Rēzeknes augstskolas students. Starp citu, interesants fakts — ģimenē visiem vīriešiem ir un būs izglītība būvniecības sfērā. Tiesa, dzīvesbiedrs Aivars šobrīd nestrādā pamatprofesijā, bet gan par šoferi pagastā. Piliens pa pilienam, līdz pacietības mērs bija pārpilns. Jutās aizvainota: iesniegums uz galda un prom, uz visiem laikiem. Bet, kā izrādās, nekad nav jāsaka “nekad”. Kā atgriezās 1994. gada decembrī, tā strādā līdz šodienai.

Pārtraukumā Erna nesēdēja, rokas klēpī salikusi, bet gan apguva jaunu profesiju un strādāja par adītāju uzņēmumā “Daiļrade”. Jāsaka, atklāja sevī jaunu talantu — 4. kategorijas adītāja (5. kategorija bija tikai “Daiļrades” meistariem) adīja mājās svīterus, džemperus un citus trikotāžas izstrādājumus bērniem, sievietēm, vīriešiem. Pilnīgs roku darbs, oficiāls darbs un no materiālā viedokļa ļoti izdevīgs. Sēžot mājās, pelnīja vairāk nekā dzīvesbiedrs, kurš strādāja sovhozā no agra rīta līdz vēlai naktij. Ja pārpildīja plānu — bija prēmijas.

“Sākotnēji strādāju vairāk nekā astoņas stundas dienā,” atceras Erna. “Sākums nebija viegls, gribējās izpildīt plānu, jo tikai tad varēja labi nopelnīt. Negribēju iet ne ciemos, ne uz kultūras namu, jo man vajadzēja adīt. Pirmo laiku adīju pat miegā, kā vīrs sacīja: “Guļ, bet pirksti ada”. Pirmā brīvā svētdiena bija tikai pēc pusgada...”

Ernas atgriešanās tautas namā iekrita lielā sabrukuma laikā. Tā laika pašvaldības vadība uzprasījās ciemos uz kafijas tasi, bet faktiski apmeklēja Ernu mājās, lai aicinātu darbā. Tobrīd viņa jau atkal bija bez darba, papildus vīra algai nauda ģimenes budžetā būtu īsti laikā. Pārdomas ilga trīs dienas, parunājusi ar vīru, Erna atnāca uz pagastu: “Kā tagad atceros, klusējot iedeva man lapu un pildspalvu, kuru es ilgi, ilgi virpināju rokā, līdz beidzot saņēmos un uzrakstīju iesniegumu.”

Strādāt Erna atsāka smagos apstākļos, var sacīt, pagasta kultūras dzīvi nācās atjaunot no nulles. Nekādas literatūras, scenāriju, aparatūras, kolektīvu, nekā. Turklāt, kamēr viņa sēdēja mājās, kardinālas pārmaiņas notika arī citā ziņā — aktuāla kļuva latviešu valoda, bija jāmācās svinēt latviešu tautas svētkus. Pirmais pasākums bija Ziemassvētki un Jaungada eglīte bērniem pavisam nelielajā bijušās ēdnīcas telpā, kur nebija pat apkures. Pirmais cilvēks, kurš nāca palīgā, bija Ernas bērnības draudzene, bibliotekāre Ļuda Paskačima. Abas kopā meklēja materiālus jau latviešu valodā, jau par jaunajiem svētkiem. Kas tie tādi Ziemassvētki? Varbūt šis jautājums šodien kādam liek smaidīt, bet tolaik Ernai ar draudzeni bija ne līdz smiekliem. Par laimi pagastā bija saglabājies viens kolektīvs — vokālais duets Nikolajs Jančenko un Igors Štokalo. Šobrīd viņi vairs nekoncertē, bet tieši viņi palīdzēja Ernai pirmajā un smagākajā brīdī.

Pēc tam vairākus gadus tautas nams atradās bijušās kafejnīcas telpā, tur jau bija krāsns un kamīni. Erna saprata, ka jāpievērš uzmanība jauniešiem. Viņi bija ar mieru palīdzēt, gan Jaungada eglīti pirmsskolas bērniem organizēt, gan sagatavoja Lieldienu koncertu, gan citos pasākumos piedalījās. Pamazām sākās atdzimšana. Visbeidzot Erna ar saviem kolektīviem ievācās tagadējās telpās, kuras šogad ir pamatīgi izremontētas. Te ir tik labi, ka viss jau aizmirsies, pat šķiet, ka tā bijis vienmēr. Bet mēs tagad zinām, cik tas prasījis pūļu, tāpat kā to, ka bez pagasta iedzīvotāju — jaunu un vecu — atsaucības un atbalsta to nevarētu sasniegt. To Erna uzsver vienmēr un visur. Viņa nekad nav lauzījusi galvu, meklējot atbildi uz jautājumu, vai tāda kultūras dzīve laukos maz vispār vajadzīga? Jo pozitīvi uz to atbildējuši pašu pagasta ļaudis: “Jā, vajadzīga!”

“Es nezinu ciematā nevienu tādu cilvēku, kas būtu pret pašvaldības ieguldījumiem kultūras jomā,” pēc ilgas pauzes bilst Erna. “Mums ir ļoti aktīvi ļaudis, cilvēki ar nepacietību gaidīja tautas nama remonta uzsākšanu un pabeigšanu. Viņi pārdzīvoja, ka 18. novembra svētku pasākums bija jāpārceļ. Tas taču liecina par pozitīvu attieksmi! Mēs mēģinājām pat remonta apstākļos, šaurībā: strādājām, dejojām un dziedājām.”

Katram cilvēkam ir savu fizisko spēju robeža, katram nepieciešams atjaunot spēkus. Ernai ir tik daudz interešu, ka nezinu, ar kuru sākt. Liels viņas hobijs ir kaktusu audzēšana. Pašas šūts kostīms no pašas batikota auduma padomju gados izskatījās ļoti moderni. Erna un vēl dažas pagasta sievietes apguva klūgu pīšanu kursos, kurus vadīja pensionēta pasniedzēja no Ogres — viņai šaipusē ir zemes īpašumi. Erna atceras, ka pati sameklējusi šo ļoti interesanto kundzi. Viņa izrādījās latviete, kura turklāt mācēja salauzt Ernas kautrību runāt latviski.

Erna: “Valodas pamati man bija labi, par ko liels paldies Ezernieku vidusskolas un Labiešu pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotājām Antoņinai Dubrai un Leonorai Staņko. Varbūt arī gēniem sava loma, jo mana mamma un vecmamma ir latvietes. Lai vai kā, agrāk es kautrējos runāt, taču tagad vairs nepārdzīvoju par kļūdām: ja cilvēki mani saprot — tātad viss kārtībā!”

Viņa patstāvīgi sagatavojās pārbaudījumiem un ieguva trešo (augstāko) valodas kategoriju. Sēdējusi ar vārdnīcām, uzrakstījusi vairāk nekā 30 sacerējumu tēmas. Erna turpina dzimtas koka izpēti. Vecmamma no tēva puses — Aleksandrina — sacījusi Ernai, ka mazmeita esot līdzīga savam vecvectēvam Mihailam, kuru aicināja uz kāzām, jubilejām, ģimenes svētkiem, kurš pats sacerēja dzeju un monologus. Tiesa, pagaidām tā arī nav izdevies atrast kādu no šiem sacerējumiem. Toties 19 kāzas kā vedējmātei Ernas kontā jau ir.

Kopš viņa atgriezās darbā tautas namā, Erna ķērusies klāt fotografēšanai, un bilžu iekrāts lielam arhīvam. Ernai patīk fotografēt tieši pasākumus, jo tās ir interesantas atmiņas. Viņa sapņo par labu digitālo fotoaparātu, jo lenšu aparāta ekspluatācija mūsdienās kļuvusi padārga.

Ir arī dažas lietas, kas Ernai neiet pie sirds: peldēšana, iešana mežā un ceļošana, jo pēc tālāka ceļa jūtas slima. Ogošana un sēņošana ir dzīvesbiedra ziņā, toties Erna labprāt rosās virtuvē, šmorējot dabas veltes. Zivis gan Ernai jau līdz kaklam un pāri — Aivars, Eduards un Ivars ir kaislīgi makšķernieki.

Juris ROGA