Krāslava: skats pagātnē

Vasarā rītausmas stundās krāslaviešus modināja gaiļi, jo gandrīz katrā sētā turēja vistas, taču to saimnieki ievēroja kārtību — par mājputnu, kas izskrējis uz ielas, varēja “sarūpēt” sev naudas sodu. Klajās vietās, pļaviņās, ezeru krastos un pie Daugavas — visur ganījās govis, bez kurām nevarēja iztikt daudzbērnu ģimenes, bet tādu Krāslavā bija vairākums. Tā ka gaiļu iesākto rīta simfoniju vēlāk papildināja govju māvieni. Bet, lūk, kazas, kuras vēlāk iedēvēja par Staļina govīm, Edmunds Gekišs neatminas. Pilsētā bija arī daudz pīļu, jo Krāslavā netrūka ūdeņu. Retāk varēja sastapt zosu barus, toties cūkas savām vajadzībām turēja ļoti daudzi. Iespējams, ka pilsētnieku aizraušanās ar lopu un mājputnu turēšanu stipri ietekmēja tirgus cenas: lauksaimniecības produkcija allaž bija ļoti lēta, tāpēc piens, gaļa, dārzeņi un vietējie augļi bija pieejami lielākajai daļai pilsētas iedzīvotāju.

Tirgus produkcijas pārpilnība pēc inerces saglabājās līdz pat piecdesmitajiem gadiem, kad pat teļa gaļa, lauku sviests, nerunājot jau par olām un pienu, maksāja nieka kapeikas. Bet pēc veco iedzīvotāju atmiņām trīsdesmitajos gados sešu, septiņu cilvēku ģimene vienkārši varēja iztikt ar pieciem latiem nedēļā. Ja aplūko problēmu plašāk, tad visā divdesmitā gadsimta garumā trūkums un bads nepiemeklēja Latgali, kas pirmām kārtām izskaidrojams ar vietējo cilvēku lielo strādīgumu, kurus dzīve bija pieradinājusi rēķināties ar saviem spēkiem. Viensētnieki, kuri apmetās uz jauniem zemes gabaliem, varēja iegūt peļņu no lauksaimniecības produkcijas realizēšanas. Lūk, kāpēc pirmskara Krāslavā piedāvājums vienmēr pār-sniedza pieprasījumu, bet maize, piens un gaļa vienmēr bija pat maznodrošināto krāslaviešu galdā. Tikai piespiedu kolektivizācija, tāpat ka pārticīgu zemnieku vajāšana, noveda pie tā, ka garas rindas veikalos kļuva par padomju cilvēku dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

Attīstītā sociālisma celtniecības laikmetā lieta nonāca līdz absurdam: pārtikas preču veikalu Raiņa ielā krāslavieši nodēvēja par mauzoleju. Ne jau tāpēc, ka veikals arhitektūras ziņā atgādināja Maskavas nekropoli Sarkanajā laukumā, bet gan garo rindu dēļ. Līdzīgi rindai pie pasaules proletariāta vadoņa pēdējās atdusas vietas, arī provinciālajā Krāslavā, kas atcerējās preču pārpilnību pirms kara, vēl pirms veikala atvēršanas izveidojās gara rinda no gribētājiem iegādāties kilogramu kūpinātas krūtiņas vai gabalu “Maikopas” desas.2

Taču mēs novirzījāmies no tēmas, tāpēc pāršķirstīsim laika grāmatu septiņdesmit lappuses atpakaļ. Pilsētas zemes skaņas papildināja debesu skaņas: milzīgi baložu bari, skaļi vēcinot spārnus, no rītiem šaudījās šurpu, turpu starp lielajām un mazajām dzirnavām. Starp citu, pilsētā bija baložu audzētāji, kuri turēja turmanus, pasta baložus un citus. Tirgus dienās pilsētas ierastās melodijas apslāpēja kalto ratu riteņu klaudzoņa pa ielu bruģi. Kaut arī daudzi krāslavieši turēja zirgus, simtiem pajūgu brauca uz Krāslavu no tuvām un tālām vietām. Nevainojami strādāja dzelzceļa transports, kas pilnībā apmierināja gan pasažierus, gan arī kravu pārvadātājus. Lai cik dīvaini tas būtu, tolaik vēstules un laikraksti nākamajā dienā no Latgales nokļuva galvaspilsētā vai otrādi. Tagad, tehnikas progresa uzplaukuma laikā, vēstule no Rīgas uz Krāslavu gliemeža gaitā var “ceļot” vairākas dienas, bet no Krievijas, Ukrainas, Īrijas, Lielbritānijas — nedēļu.

... Latvijas bekons tolaik tika augstu vērtēts un iemantoja Eiropas slavu. Kad uz mūsu pilsētu atbrauca sagādnieki, kuri iepirka cūkgaļu Anglijai un PSRS, pajūgu ar rukšiem rinda stiepās no dzelzceļa stacijas līdz pat parka akmens žogam. Pieņēmēji labi zināja savu darbu: pārbaudot bekonu pēc taustes, viņi tūdaļ izbrāķēja speķa cūkas. Acīmredzot tieši tolaik Latgales zemnieki apguva bekona audzēšanas un nobarošanas mākslu.

Tirgus dienas bija katru piektdienu, bet vairākas reizes gadā notika gadatirgi. Tad visas pārējās pilsētas skaņas apslāpēja cilvēku balsis. Bodnieki izgāja uz savu pārdotavu sliekšņiem, aicinot pilsētas un lauku pircējus un solot viņiem preci par ievērojami zemāku cenu, nekā iepirka paši. Visrosīgākā tirgošanās vieta tirgus rindās pilsētas centrā, kas saglabājušās arī tagad. Gadatirgus dienās pilsētas galvenās ielas nespēja uzņemt visu pajūgu transportu, tāpēc zirgi bija piesieti visur: šķērsielās, pagalmos, Daugavas krastos. Tajā vietā, kur kādreiz atradās rātsnama ēka, vēlāk kultūras nams, bet tagad sporta skola, atradās lopu tirgus. Tur varēja pirkt un pārdot zirgus, govis, cūkas un citu dzīvo radību. Tirgus rindas uz pajūgu riteņiem aizpildīja blakusielas un šķērsielas. Rātsnama ēkā bodnieki piedāvāja nepārtikas preču klāstu: zirglietas, ragavas, ratus un to riteņus, bet vēl darvu, minerālmēslus, būvapkalumus un citas saimniecības preces. Tepat blakus varēja apkalt zirgus. Kā saka, pilns serviss! Protams, tādā ļaužu pilnā vietā bija vajadzīgi “sirdsnamiņi”, un šo sadzīves problēmu sekmīgi risināja municipālās varas iestādes. Jā, patiešām rātslaukumā bija uzceltas divas plašas tualetes. Tiesa, šis pakalpojums komforta ziņā nebija tāds, kā tagad, toties par to nevajadzēja maksāt.

Edmunda GEKIŠA atmiņas pierakstīja Aleksejs GONČAROVS