Viņa atstāj tieša, varbūt pat mazliet skarba cilvēka iespaidu, kas nekad nepārkāps savus principus tādēļ, ka to pieprasa sabiedriskā doma, taču tajā pašā laikā būs politkorekta un pret otru vērsīsies kā pret sev līdzīgu. Asi nosoda cilvēkus — poliglotus un atzīst, ka viņai ir “intīmas” attiecības ar Artēmiju Faulu. Ieva Kolmane ir Rakstnieku Savienības priekšsēdētāja, literatūrkritiķe, tulkotāja, mēnešraksta “Karogs!” galvenā redaktore, LU Vēstures un filozofijas katedras lektore jeb, citiem vārdiem sakot, cilvēks, kura būtību nevar atšifrēt pēc kādas noteiktas formulas.
Ieva Kolmane Grāmatu svētku laikā 24. oktobrī viesojās Krāslavas Valsts ģimnāzijā, iesaistoties diskusijā ar jauniešiem par mūsdienu aktualitātēm. Jau sarunas sākumā vislielāko interesi izraisīja viņas kā personības daudzpusīgums un spēja apvienot visus viņai uzticētos pienākumus. “Savu laiku sadalu. Tulkotāja neesmu pastāvīgi, tas ir darbs, par kuru iepriekš zinu, līdz ar to laiku jau iepriekš izbrīvēju. Nedaudz šizofrēnisks stāvoklis ir, taču, kamēr cilvēks var vilkt, tikmēr viņš velk. Tā jau parasti ir, ka cilvēkam jāmaksā, darot to, kas viņam patiesi patīk. Un to noteikti var teikt par mani.” Tas šķiet esam arī viņas veiksmes pamatā, jo visu dzīvi viņa darījusi mīlamu un sev tīkamu darbu. Ieva Kolmane stāsta, ka lasīt iemācījusies jau triju gadu vecumā, laikā, kad šo prasmi sāka apgūt vecākā māsa. Viņa allaž staigājusi pakaļ mājiniekiem ar grāmatu rokā un savā bērna aizrautībā lūgusi, lai tie ļauj viņai palasīt priekšā. Ilgu laiku rakstījusi “Karogam” kā jaunā autore, pēc tam bijusi “Karoga” kritikas nodaļas redaktore, bet pēc M. Čaklā aiziešanas pārņēmusi izdevuma vadību. Viņa atzīst, ka solīdā uzņēmumā uzkalpojusies no pašas apakšas un pa mazumiņam vien kļuvusi par tik plaša spektra cilvēku kā pašlaik.
Neparasti šķiet tas, ka pretēji daudzu sabiedrībā pazīstamu cilvēku raizēm par datoru kā mūsdienu grāmatas interpretācijas paraugu, Ieva Kolmane šķiet optimistiska. Viņa uz to atbild: “Lasīšanas paradumi ir mainījušies vairākkārt. Tad, kad izgudroja kino, cilvēki sāka uztraukties par teātra dzīvotspēju, kad parādījās televizors, radās bažas, kas notiks ar kino. Taču nedz teātris, nedz kino nav zaudējuši savu nozīmi, tie pastāv blakus. Jo katrai praksei jau ir sava specifika. Un arī datora radītās sekas būs redzamas tikai pēc vairākiem gadu desmitiem.”
Ieva Kolmane akcentē valodas nozīmi mūsdienu jaunieša pasaulē. Viņa neizturas skeptiski pret informācijas tehnoloģijām un neapsūdz valdību par eksakto zinātņu pārsvaru skolu programmās, taču uzskata, ka tieši valoda ir pamats loģiskai domāšanai. “Valoda nav darbarīks, to nevar kādu brīdi palietot un tad aizmest, lai vajadzības gadījumā atkal izceltu no aizmirstības plauktiņa un noslaucītu uz tās sakrājušos putekļus.” I. Kolmane atzīst, ka bieži ir tā, ka valodai netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība. Tas spilgti izpaužas komunikācijā. Piemērs no dzīves: tiek uzdots jautājums, kā cilvēks jūtas. Taču viņš tikai nosaka, ka labi. Rezultātā saruna nav notikusi.”
Sarunas nobeigumā I. Kolmane novēl katram atrast viņam svarīgu un interesantu grāmatu. Jo ar lasāmvielu ir gluži kā ar ēdienu, cilvēkiem ir atšķirīgas garšas kārpiņas, tāpat arī literārā gaume. Un vēl — vai zinājāt, ka latvieši uz Rietumu fona izceļas ar to, ka lasa daudz vairāk? Katrā sabiedrībā ir aptuveni 10 % lasītāju, taču Latvijā šis rādītājs ir krietni vien augstāks. Saglabāsim šo pārsvaru arī turpmāk!
Anna ZEMBLICKA, Krāslavas Valsts ģimnāzijas 12. b klase
.jpg)
.jpg)
