Sarkani ziedi uz zilās debess fona

Dziļi maldās tas, kurš gadiem ilgi gaida stundu, kad veiks kaut ko izcilu un piesaistīs vispārējo uzmanību. Manuprāt, Aina ir no tiem cilvēkiem, kuri prot nospraust mērķi, tuvinot galarezultātu ikdienas neatlaidīgā darbā. Savā frizētavā viņa glezno laiku pa laikam, gaidot klientus. Toties ar baudu bez steigas strādā studijā — domubiedru lokā. Gluži kā pats Dievs viņai atsūtīja skolotāju Andreju Gorgocu, jo līdz tam Aina, kā saka, “vārījās savā sulā”. Lai pilnveidotos, robežu nav, tāpēc atzītā mākslinieka padomi viņai ir ļoti svarīgi un dārgi. Vieni darbi padodas viegli, citi top radošās mokās. Ainavas, klusā daba, vairāki portreti. Savdabīgās mākslinieces rodošais diapazons ir visai plašs. Nodarbošanās ar glezniecību mūsu dienās ir dārgs prieks, taču visus materiālos izdevumus kompensē patiess dvēseles prieks, kad tiek sasniegts gaidītais rezultāts.

Radoši cilvēki strādā tad, kad ir noskaņojums, lūk, arī mana sarunbiedre teica to pašu. Brīvā laika vien ir par maz, vajadzīgs īpašs noskaņojums. Šajā sakarā viņa pateicas liktenim par to, ka satika meistaru Andreju Gorgocu, viņas radošuma procesu pozitīvi ietekmē arī regulāra saskarsme ar kolēģiem māksliniekiem. Izstādes darbi — tas ir ne tikai mākslinieka eksāmens auditorijas priekšā, bet arī noteikta jaunrades perioda rezumējums.

Studijas biedri uzskata Ainu par visvairāk pieredzējušo mākslinieci, un tā ir patiesība — viņai jau bijusi personālizstāde. Ziemas izstāde muzejā viņai ir īpaša: radusies lieliska iespēja salīdzināt savus darbus ar skolotāja un studijas audzēkņu gleznām.

Pirmo reizi apmeklējot izstādi, es neviļus nevarēju novērst acis no manai sirdij mīļā vecās pils sižeta. Dabiski, ka savā sarunā mēs skārām arī mazās dzimtenes tēmu. Emocionālā Aina pateica: “Mīļš stūrītis, cik žēl, ka pils turpina zaudēt savu kādreizējo greznību. Dzīvoju Krāslavā tāpēc, ka mīlu savu pilsētu. Te ir ļoti tīkami, brīvi un nav bail: gandrīz visi cilvēki pazīst cits citu. Bet kāda daba... Kādreiz es domāju, ka jūras skatus var baudīt tikai vasarā, taču, nokļuvusi kāpās ziemā, pēkšņi sapratu, ka esmu maldījusies. Dabai nav slikta laika... Lūk, arī mūsu Daugava ir skaista jebkurā gadalaikā. Man jau glabājas piecas gleznas ar upes ainavām, šī tēma ir neizsmeļama. Piedzimt un dzīvot tik brīnišķīgā vietā — tā ir laime. Krāslava ir iedvesmas avots daudziem radošiem cilvēkiem, ko apstiprina ikgadējie plenēri, kas pulcina māksliniekus ne tikai no Latvijas.”

Ieiet radošu fantāziju pasaulē nemaz nebija tik viegli. Mācoties Krāslavas 2. vidusskolā, radās šaubas: mūzika vai zīmēšana? Virsroku guva otrais vaļasprieks, un Aina agri guva uzvaras jauno mākslinieku konkursos. Noformēja sienas avīzes, apmeklēja nodarbības tēlotājas mākslas pulciņā. Vēlāk liktenis viņu saveda kopā ar mākslinieci Daigu Lapsu. Bija pievērsusies keramikai, taču kādu reizi saprata, ka tā nav sievietei domāta nodarbe. Gatavojās stāties Rēzeknes mākslas skolā, taču vēlāk pārdomāja un aizbrauca uz Rīgu, kur mācījās sagatavošanas kursos Mākslas akadēmijā. Viņa tika uzņemta uzreiz otrajā kursā, pārcelta trešajā — sagatavošanas. Stājās augstskolā, taču neizturēja konkursu: grupā bija tikai astoņas vietas, bet daudzi kandidāti gatavojās piecus sešus gadus. Aina padevās...

Vēlāk strādāja par adītāju apvienībā “Daiļrade”, izmēģināja sevi bērnudārza audzinātājas amatā, taču visbeidzot izvēlējās friziera profesiju, kas prasa radošu pieeju.

“Ko tev nozīmē radoša attieksme pret dzīvi?” es uzdodu pēdējo jautājumu Ainai.

Mirkli padomājusi, Aina atbildēja: “Mans dvēseles stāvoklis. Nav nelaime, ka profesionālie mākslinieki pret mums, amatieriem, izturas ar zināmu aizspriedumainību. Aizraušanos ar glezniecību turpināšu, jo zinu, ka bez tā es nevarēšu dzīvot. Teikšu vairāk: man galvenais prieks ir pašapliecināšanās iespēja. Agrāk trūka saskarsmes, bet tagad tā ir, par ko no visas sirds esmu pateicīga meistaram. Apmeklēt nodarbības pie Andreja Gorgoca ir īsta veiksme, jo viņš perfekts visos žanros: vai tā būtu eļļas glezna, akvarelis, grafika... Izmantojot gadījumu, pateicos viņam no visas sirds. Redzu, ka, strādājot ar mums, labestīgais skolotājs pats izjūt prieku par mūsu panākumiem, ko pārliecinoši parādīja izstāde muzejā.”

Atstājot neparasto radošo darbnīcu, es otrreiz nejauši pakavējos pie gleznas “Vecais pagalms”. Pamanījusi to, Aina komentēja, ka šo gleznu ar pretenziju uz abstraktu uztveri, paslavēja arī meistars.

Aleksejs GONČAROVS