Kam palīdz labie rūķīši?

Uz kaimiņos esošo Ņemčinovas ciemu, kas bija ērta vieta dzīvošanai, Jāzeps un Alīna ar dēlu Oskaru pārvācās mērnieku laikos. Tiesa, Bebrišiem slikti tikai vienā ziņā: tīrumi, kas atrodas zemnieku saimniecības “Rūķīši” īpašumā, nekad netika meliorēti. Šī iemesla dēļ tiek izmantots kāpurķēžu traktors, tāpēc aršana izmaksā dārgi. Taču zemniekiem labāk zināms, un pašlaik viņi tur septiņas slaucamas govis.

Tā jau nu sanāca, ka manas atbraukšanas dienā neiznāca aprunāties ar Bebrišu junioru: viņš bija aizņemts telefonizācijā — atbrauca speciālists no Krāslavas. Toties ar Jāzepu mēs parunājām kā veci draugi. Kā gan citādi: jau pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā mēs kopā strādājām tajā pašā kolhozā “Skaista”, kuru vadīja Boriss Turkovskis. Par to laiku mums palikušas vislabākās atmiņas. Tad, lūk, toreiz bija sešas brigādes, bet līdz šodienai nodzīvojis tikai viens vidējā posma vadītājs — Jāzeps Bebrišs. Laiks viņu it kā nav skāris: tikpat kalsnējs, nemierpilns, apdomīgs. Tagad viņš ar agrāko brigadiera entuziasmu strādā savā privātajā zemnieku saimniecībā, kur pilnā mērā atklājās viņa lauku talants. Viņš tā arī sacīja: “Es tikai reizi dzīvē atstāju laukus, un arī ne pēc paša gribas, kad trīs gadus dienēju armijā. Divi desmiti hektāru savas zemes — tas, kas vajadzīgs lauku cilvēkam saimniekošanai. Strādāt uz savas zemes ir patīkamāk un interesantāk, bet galvenais — ir kam atstāt mantojumu. Man jau drīz apritēs astoņdesmit, un, ka tik nenoskaustu, pagaidām nejūtu nogurumu un iztieku bez ārstiem. Sešdesmit kilogramu maisu varu pacelt kā nieku.”

Tam bija grūti noticēt, taču Jāzepa teikto apstiprināja viņa dzīvesbiedre: “Kāds viņš bija agrāk, tāds ir arī tagad — no rīta līdz vakaram kājās. Esmu gadus divpadsmit jaunāka par Jāzepu, bet vai tad var tikt viņam līdzi. Visu prot, izņemot vienu — sēdēt bez darba. Par ārstiem negrib ne dzirdēt. Viņam ir savi dziednieki: karsta pirtiņa, pašu medus un tauksakne.”

Te es izrādīju interesi par ilgdzīvošanas noslēpumu. Alīna parādīja man izkaltētas tauksaknes, kas, kā stāsta, ārstējot no visām kaitēm. Raugoties uz savu runīgo sarunbiedru, kuram gadi nav nekāds šķērslis, es noticēju. Lai gan zināju ko citu: tikai darbs, kas tiek darīts ar prieku, dod neizsīkstošus spēkus un interesi par dzīvi šim cilvēkam, kuram atpūta nozīmē tikai stundas atelpu. Lieliski atceros, kā savos labākajos gados piektās brigādes vadītājs Bebrišs strādāja ar īstu saimnieka ķērienu. Taču pirms katra nopietna darba viņam patika septiņas reizes nomērīt... Gandrīz nekad viņš nepieļāva pārsteidzīgu rīcību. Pāreju no sabiedriskā īpašuma uz privātīpašumu zemnieks pēc aicinājuma izmantoja visā pilnībā.

Par to mēs nerunājām, taču man šķiet, ka, attīstot saimniecību, Jāzeps Bebrišs vispirms domā par saviem mantiniekiem. Tiesa, meita kļuvusi par rīdzinieci, toties dēls Oskars mantojis vecāku uzticību laukiem. Četri mazbērni — tas arī ir liels prieks un cerība, ka zemnieku dinastija tiks turpināta.

Atceroties pārejas periodu, Jāzeps sacīja: “Šajā dzīvē kaut kas tiek postīts un kaut kas tiek radīts. Skaistas pagastā stiprus zemniekus uz vienas rokas pirkstiem saskaitīsi: Leņi, Markeviči, Miļevski, Petroviči, tomēr vienalga nākotne pieder fermeriem. Tikai vajadzīgi likumi, kas garantē zemes īpašniekiem ticību rītdienai. Ja pāreja no kolektīvās dzīves iekārtas uz privāto saimniekošanu pārvērtusies par anarhiju, tad paši cilvēki arī vainīgi.”

Brigadiera maize allaž ir bijusi sūra, pirms kolhozu un sovhozu iekārtas norieta laukos trūka darba cilvēku. Dīvaina lieta: agrārā bāze tika radīta, bet lauku jaunieši un jaunietes draudzīgi devās uz pilsētām, turp, kur vieglāk. Vecāki centās izskolot savus bērnus, bet vairākums no viņiem, saņēmuši diplomus, nemaz nedomāja atgriezties mājās. Kā pastāstīja bijušais brigadieris, nācās izmantot večus un iebraucējus, kuri nedomāja te palikt ilgi. Uz tāda fona par aktuālu kļuva pārkārtošanās nepieciešamība, kas izraisīja sabiedriskā agrārā sektora pilnīgu krahu.

Cilvēka brīvā izvēle ir liels labums. Nelaime ir cita: meklējot cienīgu peļņu, cilvēki masveidā atstāj laukus, kas rada bažas. Jāzeps Bebrišs, kurš palicis uzticīgs laukiem līdz mūža galam, atzinās: “Pilsētā man trūkst elpas, bet te pilnīga brīvība, plašums. Pavasarī izej uz sliekšņa un dzirdi putnu dziesmas, bišu sanoņu... Mums neizdevās privatizēt tuvo ezera krastu, tāpēc izrakām dīķi, kur ielaistas karūsas. Kas vēl ir vajadzīgs pilnvērtīgai dzīvei? Gandrīz visi produkti mums ir savi. Karsta pirts, aromātiska tēja. Es nekad nebiju cienītājs cilāt glāzītes, taču pēc labi paveikta darba vai svētku reizē no laba dzēriena nekad neatteicos. Patīk arī sirsnīga saruna labā kompānijā. Vienu lūdzu Dievam, lai veselība nesāktu streikot. Dzīvi baudām ar prieku.”

Atvadoties no sava senā paziņas, es neviļus nodomāju, ka ikviens darbs ir jāmīl, lai krietni darītu to. Ne jau velti labie rūķīši palīdz cilvēkiem, kuri ar savu ikdienas darbu pārvērtuši vienkāršo viensētu par skaistu muižu. Piesardzīgie zemnieki cenšas iztikt bez kredītiem...

Aleksejs GONČAROVS