Ne dzīve, bet vienlaidu akcija

Šis raksts, protams, ir par tirdzniecības akcijām, kas kļuvušas par vairākuma Latgales ļaužu izdzīvošanas veidu.

Taču par visu pēc kārtas. Ar ko ir stiprs žurnālists? Ar dzīves reāliju zināšanām. Šajā sakarā “Ezerzemes” popularizēšanas akcijai ar abonentu loterijas starpniecību bija trīskāršs mērķis. Pirmkārt, preses produkcijas konkurences šaurajā telpā mums izdevās nodrošināt parakstīšanos gandrīz agrākajā līmenī. Godīgi sakot, demogrāfiskā statistika ar mīnusa zīmi tomēr atstāja savas negatīvās sekas, kas, par laimi, pagaidām neizjauc mūsu izdevuma iznākšanas režīmu. Krāslavas un Dagdas novada laikraksta cenas minimālo sadārdzināšanos diktēja reālie tirgus apstākļi. Es galvoju jums, uzticīgie “Ezerzemes” lasītāji, ka mēs nepaņēmām nevienu lieku santīmu, par ko jūs atbildējāt mums ar pretmīlestību. Otrkārt, mums zināmā mērā izdevās sagādāt prieku ģimenēm, kurām laimējās loterijā. Pasniedzot balvas, mēs vienmēr redzējām prieku laimētāju sejās un ar gandarījumu uzklausījām gan sirsnīgus pateicības vārdus, gan arī vēlējumus mūsu ko-pīgajā darbā. Un pēdējais: apciemojot jūs, mēs iepazinām dzīvi tādu, kāda tā ir patiesībā, kas, bez šaubām, palīdzēs mums, korespondentiem, turpmāk objektīvi atainot realitāti.

Diemžēl par spīti ieilgušajām gaidām vienkāršo cilvēku dzīve nekļūst labāka. Tas, ko mēs redzējām laikraksta balvu ieguvēju mājās, izņemot vienu vai divas adreses, atstāja uz mums smagu iespaidu. Mums galvenokārt nācās kontaktēties ar pensijas vecuma cilvēkiem, kuru dzīvi nevar nosaukt citādi, kā vienīgi par eksistenci. Nolietotas mēbeles, sienas, kam jau sen nepieciešams remonts, un pastāvīgas sūdzības par pārtikas produktu un medikamentu dārdzību. Daudzi pensionāri ir spiesti iegriezt robu jau tā nabadzīgajā pensijas budžetā, lai palīdzētu saviem bērniem un mazbērniem, kuriem klājas grūti. Valdība visbeidzot apķērās un steidzami sāka paaugstināt pensijas, tikai šīs žēlastības dāvanas nekādā ziņā nevar kompensēt neapturamās inflācijas nodarītos zaudējumus. Šajā bēdīgajā rādītājā Latvija stabili patur līdera vietu starp Eiropas Savienības valstīm.

Lai cik grūti būtu apzināties to, taču mēs esam uzcēluši tādu valsti, kur neliels bagāto starpslānis iedzīvojas no nabadzīgo ļaužu vairākuma rēķina. Pastāvot pašreizējai nodokļu sistēmai, kā saka, pēc pilnas programmas tiek aplaupīti strādājošie pensionāri, kuri spiesti strādāt nebūt ne labas dzīves dēļ. Ar nodokļiem tiek apliktas pat pirmās un otrās pakāpes invalīdu niecīgās pensijas. Toties bagātas finanšu iestādes izmaksā dividendes, lai to pasakainā peļņa netiktu aplikta ar nodokļiem. Daži politiķi tikai tagad sāk risināt sarunas par progresīvā nodokļa ieviešanu. Habilitētais ekonomikas doktors profesors Iļja Gerčikovs, kurš ir arī AS “Dzintars” prezidents, nesen paziņoja presē: “Galvenā Latvijas nelaime nav inflācija, bet gan varasvīru uzvedība... Mums taču nav nedz savas ražošanas, nedz normālas nodokļu politikas. Jādara gals ierēdņu darba algu paaugstināšanai, jāiesaldē visas gadsimta jaunceltnes, ieskaitot “gaismas pili”...

Kopš inflācijas apkarošanas plāna pieņemšanas brīža tā cēlusies gandrīz par trešdaļu. Diemžēl mūsu varasvīri nezina, ka inflāciju ietekmē trīs faktori: cenu kāpums, tarifu kāpums un darba algas paaugstināšana. Visi šie procesi mūsu valstī turpinās, un inflācija augs. Turklāt tiks iznīcināts vietējais bizness, bet tauta turpinās atstāt valsti, tikai vēl straujākā tempā!”

Paši to nevēlēdamies, mēs kļuvām par nepārvaldāmas valsts pilsoņiem un nepilsoņiem. Pēdējie pārkārtojumi Ministru kabinetā izrādījās piespiedu un neveiksmīga rokāde. Pavisam nesen ministru prezidents Ivars Godmanis atzinās: “Mēs esam absolūti inflācijas līderi Eiropā...”

Valsts, kuras vadītāji ignorē tautas viedokli, bet valdošās partijas nekaunīgi apkalpo oligarhu intereses, riskē pārvērsties par banānu republiku. Kā sekas — zemais tautas dzīves līmenis, bet korupcijas ziņā LR atrodas vienā līmenī ar Namībiju, Kolumbiju un Nigēriju.

Tā arī dzīvojam, bet ielūkosimies Krāslavas veikalos. Pēdējā laikā cilvēki, kurus nomocījušas nepastāvīgās cenas, okupē lielveikalus, kur ķertin izķer no plauktiem preces, kas apzīmētas ar uzkrītošu uzrakstu “Akcija”. Nav nekāda nelaime, ka saldkrējuma sviests zaudējis savu īsto aromātu, bet krējums vispār pārvērties par ķīmisku kokteili, kam pievienots piena produkts. Akcija — tas ir lētāk, tātad pensionāriem un mazturīgo ģimenēm radusies iespēja kaut kā savilkt galus kopā.

Nedzirdēta lieta: maize pēdējā laikā no pirmās nepieciešamības produkta pārvērtusies par delikatesi. Jaunas tehnoloģijas un komercpiedāvājumi rada brīnumus. Pavisam nesen vakarā pie tējas es mazliet aizdomājos un nemanot apēdu pusklaipu svaigas rupjmaizes, tomēr gulēju mierīgi, bez smaguma sajūtas kuņģī. Gaisīgie maizes izstrādājumi (sevišķi ja tie ir svaigi) kūst mutē. Saprotot to, mūsu neizlepušais pircējs tagad dod priekšroku tikai sacietējušai maizei: pirmkārt, akcīzes prece ir ievērojami lētāka, otrkārt, tā nerosina ēstgribu un tādējādi veicina ekonomiju.

Mūsu veikalu darbinieki ir lieliski psihologi. Vienā veikalā pēc ierasta instinkta jūs nopērkat pāris vai trīs apelsīnus it kā par akcijas cenu, bet citā veikalā diemžēl ieraudzīsiet tādus pašus augļus par zemāku cenu bez akcijas. Komerciālas viltības, kas domātas izsalkušiem cilvēkiem, nostrādā nevainojami.

Tautas grimšana nabadzībā ir fakts, kas jau noticis. Pirmās nepieciešamības preču pieprasījuma krasa lejupslīde neveicina to realizāciju, kas, dabiski, nepaaugstina kvalitāti. Nevienam neienāk prātā noteikt atlaides kādai pensionāru vai invalīdu kategorijai. Dzenoties pēc peļņas, preču ražotāji un lielveikalu saimnieki acīmredzot vairs nesaprot, ka svaiga maize bērniem un sirmgalvjiem kļūst vienkārši par greznību. Pēdējā gadā vien maize kļuvusi dārgāka par 30 santīmiem, litrs piena — par 35, bet gaļa — gandrīz par latu, bet inflācija jau pārkāpusi atzīmi 16,7%.

Aleksejs GONČAROVS