Gan jaunam, gan vecam

Pamatus kolektīvam ielika sākumskolas un deju skolotāja Sandra Mateja, kura gaida ģimenes pieaugumu. Šobrīd viņas ģimenē aug divi bērni: vienpadsmitgadīgā meita Anna, kurai šis skaistais latviskais vārds ir dots par godu vecmāmiņai, skolā ir aktīva dejotāja un dziedātāja, bet gandrīz četru gadu vecumu sasniegušais Rolands pagaidām vēl spēlējas ar mašīnām un ir palīgs tētim.

Dejošanas prasmes Sandra apguva papildus sākumskolas skolotājas profesijai. Pirms viņas ar dejotājiem Skaistas pamatskolā strādāja Lidija Trušele, kurai jau tāpat bijusi liela slodze, tāpēc viņa nolēma, ka Skaistā vairs dejotājus nemācīs. Tā kā Sandrai jau bija dejošanas pieredze (savulaik viņa dejojusi kolektīvā, kuru vadīja Jāzeps Ornicāns), viņa izgāja kursus un ieguva tiesības mācīt dejot citus. Līnijdejas apguva citos kursos Dagdā — turp bija atbraukusi šo deju skolotāja no Limbažiem, kura grupai iemācīja kādas 8-9 dejas, iepazīstinot arī ar deju aprakstiem un deju videoierakstiem. Pamati tika ielikti.

Pēc Sandras stāstītā, visam sākums bijis Skaistas tautas nama vadītājas Romualdas Umbraško un pagasta sociālās darbinieces Anitas Ratkevičas kopīgai iecerei izkustēties no darba brīvajā laikā, kuras realizācijā tika iesaistīta arī skolotāja. Tika apzināti iedzīvotāji, kas gribētu dejot līnijdejas, uz pirmo mēģinājumu atnāca kādas sešas sievietes. Līdz ar to iecere par līnijdejām izrādījās ļoti pareiza, jo tajās nav vajadzības izveidot dejotāju pārus. Starp citu, interneta resursos atrodamas ziņas, ka līnijdeju pirmos pamatus, sadalot cilvēkus līnijās, kā to dara šodien, dejojot šīs dejas, likuši amerikāņu militāristi, dejots tika kopā ar vietējiem iedzīvotājiem. Arī Sandra apliecina, ka līnijdejas savu iziešanu pasaulē sākušas Amerikā, laika gaitā šī deja pārņēmusi plašas cilvēku masas. Līnijdejas pirmām kārtām asociējas ar kantrī mūziku, taču tās tiek horeogrāfētas pie dažāda stila mūzikas, tāpēc tās var dejot dažāda vecuma cilvēki: gan bērni, gan jaunieši, gan cilvēki brieduma un pat pensijas gados.

— Sandra, vai tiešām līnijdejas spēj dejot pat tie, kam zilonis uz ausīm uzkāpis?

— Manā praksē bija arī tādi, kuri nav dzimuši dejošanai, bet arī viņi iemācījās. Līnijdejas savā būtībā ir ļoti demokrātiskas, to priekšroka tāda, ka nav nepieciešams pāris. Tās dejo līnijās pret katru sienu: nodejo vienu kombināciju, visi pagriežas pret nākamo sienu un turpina. Jo vairāk dejotāju, jo vairāk telpas aizņemts, jo efekts lielāks un interesantāk skatīties. Piecu gadu laikā kolektīvā notikušas lielas pārmaiņas, kuru rezultātā sastāvs ļoti pamainījās. Viena izdomāja, ka viņai tas neder, otra aizbrauca uz ārzemēm, trešajai pietūkst laika, vēl kādai bija citi iemesli. Sākām ar vienkāršāko, pamazām apgūstot arvien sarežģītākas dejas. Ja izlaiž vienu mēģinājumu, tad otro, trešo un vēl kādu, tad vēlāk ir grūti tikt līdzi pārējiem.

— Cik laika un spēka patērē līnijdeju kolektīva dalībnieces?

— Dejojot sava prieka pēc nav jāpārpūlas. Būtībā deja ir atpūta no cita darba. Tas nekas, ja kājas vairāk jānoslogo. Mēģinājumi notiek divas reizes nedēļā pa stundai. Patiesībā stundas citreiz ir par maz, bet mūsu gadījumā tas ir optimālākais variants, jo visiem ir laika trūkums. Kolektīvā darbojas tās sievietes, kuras dzīvo pagasta centrā. No viensētām ir problemātiski nokļūt uz mēģinājumu un mājup.

— Kā ar tērpiem?

— Līnijdejas asociējas ar kovboju stilu. Džinsu bikses, rūtainais krekls, lakatiņš ap kaklu, hūte un kovboju zābaki — tas būtu tuvs līnijdejotāju oriģinālajam tērpam. Bet mūsu kolektīva dejotājas džinsu vietā izvēlējās bikšu kostīma audumu, turklāt mēdzam apģērbt arī svārkus, ja deja atļauj. Savukārt Indrā līnijdejotājas stingrāk pieturas visam tradicionālajam — “Džinsu baļļukam”, viņu ko-lektīva dejotājas bija džinsu biksēs. Dejotājiem ir arī dažādi atribūti. Spieķīšus mūsējās ieviesa, kad es jau aizgāju dekrēta atvaļinājumā, bet mūsu pirmajā darbības gadā bija dejas, kurās izmantojām skanošos instrumentus, kurus izgatavojām no bērnu spēļu ķegļiem. Skatītāji līnijdejas uzņem ar aplausiem, iespējams, arī tālab, ka tās vēl ir liels retums mūspusē. Esmu novērojusi, ka visvairāk viņiem patīk “Sirtaki” — grieķu deja. Līnijdejās, tāpat kā tautiskajās dejās, no sevis neko daudz pielikt klāt nevar, pamatelementiem jāsaglabājas. Tas ir ļoti būtiski, kad piedalies līnijdeju festivālā, kur kolektīviem jāmāk dejot visiem kopā.

— Vai līnijdejas izplatījušās visā mūsu rajonā?

— Nē, pagaidām tās šeit nav izplatītas. Cik man zināms, līnijdejas apgūst vēl arī Indrā, Ezerniekos un Šķeltovā. Varbūt vēl ir kāds kolektīvs. Manupārt, tas ir pašu iedzīvotāju intereses trūkums, jo līnijdejas var mācīties arī bez deju skolotāja, skatoties videoierakstus un lasot aprakstus. Protams, ir labāk, ja kāds profesionālis pamāca, bet bez pašu ieinteresētības nekā nebūs. Es visu laiku pati dejoju grupas sastāvā, jo pārējām sievietēm tā bija vieglāk — skatījās un atkārtoja kustības. Tagad kādu laiku kolektīvam būs jāiztiek ar saviem spēkiem, bet uz jubilejas laiku plānoju atgriezties.

— Kāds lasītājs noteikti paudīs bažas par svešzemju kultūras ietekmi, sak, ka tikai neizspiež visu latvisko?

— Nē, tas tā nenotiks, jo skolā bērniem taču mācām tautiskās dejas. Vispār ikviens jauninājums pozitīvi ietekmē cilvēka vispusīgo attīstību. Dejošana cilvēkam veido taisnu stāju, dod prieku un citas pozitīvas emocijas.

— Tā kā strādājat skolā, tad noteikti zināt, cik lielas ir jaunās paaudzes ilgas pēc dejošanas?

— Kādreiz bērni nāca dejot labprātīgi, bet pēdējā laikā nākas vilkt kolektīvā aiz rokas. Cik zinu, pilsētu skolās bērni joprojām labprāt iet dejot, bet laukos situācija mainās. Ir grūti izveidot pilnvērtīgu deju kolektīvu, jo bērnu laukos palicis ļoti maz, trūkst zēnu, kopā dejo dažāda vecuma bērni, kuru attīstības līmenis ir dažāds. Ja tas ir mazais, viņam jāiemāca soli, lielais to prot un viņam vairs nav interesanti. Diemžēl vairs pat nebraucam uzstāties.

— Varbūt laiks arī viņus pievērst līnijdejām?

— Vispirms tomēr jāiemāca tautas deju pamatsoļi. Turklāt pamatskolas meitenes skolā apguva līnijdejas, bet bija pamanāms, ka īpašu gandarījumu bērniem tas nesagādāja. Jaunatnei ir citi elki un intereses, vairāk patīk modernās dejas, kuras, starp citu, arī ir jāmācās. Nevar vienkārši pavārtīties uz grīdas zālē un uzskatīt sevi par lielu moderno deju meistaru. Bet jebkurā gadījumā dejošana bērniem ļoti nepieciešama, jo tā veido staltu stāju, pēc kuras itin viegli var atšķirt dejotāju no nedejotāja. Dejotājs arī ikdienā turēsies stalti, speciāli nepiedomājot par savu stāju, jo tas viņam vienkārši ir asinīs.

— Paldies par atbildēm!

Juris ROGA