Ceturtdaļgadsimta radošā jubileja

Uz jautro un sirsnīgo pasākumu Izvaltas pamatskolas zālē ieradās gan pagasta iedzīvotāji, gan viesi no tuvākām un tālākām pašvaldībām.

ZolaIzvaltas pamatskolas zāles noformējums todien pretendēja uz krāšņāko un labāko rajonā, ka viegli bija aizsapņoties. Realitātē atsauca skatītāju aplausi. Negaidīti uz soliņa skatuves centrā jeb stacijas zālē (pēc scenārija) jau bija apsēdusies Zoļa. Drīz bija klāt arī Zepa, kura māsas atrašanās vietu noskaidroja ar mobilā tālruņa zvanu. Zoļa pauda dziļu vilšanos ar dzīvi un sacīja māsai, ka iešot “uz paneli” piedalīties modes skatē. Zepa šausmās saķēra galvu un sāka izglītot tumsonīgo māsiņu, ka defilē nebūt nav “uz ”paneļa”. Pie reizes lika iziet testu, lai pārliecinātos, vai Zoļa ir defilēšanai piemērota kan-didatūra. Par lielu prieku skatītājiem, kuri smējās, vēderus turēdami.

Uzjautrinājušas skatītājus, izspēlējot Latvijas neatkarības pirmajiem gadiem aktuālu tēmu, māsas saņēma pirmo dāvanu, ko abām lielajos svētkos bija atsūtījis pagasta priekšsēdētājs Juris Japiņš, kurš uz šo jautro pasākumu 8. martā ierasties nevarēja. Glīti iesaiņoto telegrammu attina un skaļi izlasīja Izvaltas tautas nama vadītāja Anastasija Platace. Tajā bija apsveikums Zoļai un Zepai 25 gadu radošajā jubilejā ar novēlējumu: “..asu mēli, asu prātu un dzēlīgus jokus, kā arī izturību grūtajā radošajā darbā.” Šajā sakarā Izvaltas pagasta pašvaldība pasniedza māsām balvu — katrai Goda kausu. Kārtējo reizi zāli piepildīja sirsnīgu smieklu vētra, kad no lielās kastes izvilka divus cinkotus skārda spaiņus ar attiecīgi noformētiem uzrakstiem! Ar piebildi: “Lielas dāvanas pieaugušām meitenēm, kas var nodarboties arī ar praktiskām lietām.”

Priekšsēdētāja vārdā visas klātesošās sievietes tika apsveiktas Starptautiskajā sieviešu dienā, novēlot tām stipru veselību un laimīgus turpmākos gadus.
Galvenie notikumi vēl bija priekšā. Kamēr māsas pucējās galvenajam uznācienam, pauzi aizpildīja Izvaltas pagasta deju kopa “Rudņa” Ligitas Pelnikas vadībā un sieviešu vokālais ansamblis “Blāzma”.

Jubilāru krēsli arvien bija tukši, intriga tikai pieauga. Beidzot māsas ienāca zālē! Pēc klātesošās publikas reakcijas varēja noprast, ka vēl daiļākas, vēl skaistākas viņas līdz šim neviens nebija redzējis.

“Cienījamie klātesošie, visi TV skatītāji un radio klausītāji,” zālē sēdošos ļaudis pirmā uzrunāja Zoļa. “Kā šodien atceros, tas bija pirms 25 gadiem! Mēs bijām jaunas un slaunas, jūs — tāpat... Kuri bija dzimuši, kuri — nē, tie tagad jauni. Tas bija tik sen, tik sen, ka vēl nebija izdomāti ne digitālie fotoaparāti, ne videokameras, nekas. Mums nav nevienas bildes no pašiem pirmsākumiem, bet kam laba atmiņa, tas atceras. Kas tur mums pēc scenārija?”

Zepa: “Pirmoreiz uzstājāmies tieši “bobu dīnā” — 8. martā, bet ne šajā zālē. Tas bija kluba zālē uz vecās skatuves. Kā šodien atceros, māsa Zoļa nesa nodot pudeles... Bet kas šodien tā par pasauli — neviens veikals nepieņem pudeles!”

Zoļa: “Viss ir no dzīves ņemts. Kā šodien atceros, strādāju “sberbankā”, naudas bija — cik gribi! Dzīvojām labi. Sēdēju pie pasta, klausos viens telefonists stāsta pasta priekšniecei brīnumu brīnumus! Esot dzirdējis, kā inteliģentas sievietes lamājas, nu tā lamājas... Man tā laika bija vairāk brīva, dzima ideja. Kaut ko piedomāju klāt, izgājām uz skatuves ar stāstu, it kā gājām uz veikalu nodot pudeles un to visu sarunu dzirdējām. Bet pats interesantākais, kad beidzās uzstāšanās un iegājām mūsu vietējās kultūras ministres kabinetā pārģērbties, pēkšņi atvērās durvis un pa tām “ievēlās” viena no personām, par kuru runājām. Mums mutes vaļā, acis kvadrātā un āmen baznīcā! Bet sieviete krita ap kaklu un sacīja: “Meitas, malači, ka jūs tā varat!” Tā ar vieglu roku un viņas svētību turpinām līdz pat šai dienai.”

Nākamais cēliens, par ko māsas jūtas atbildīgas savā teatrālajā dzīvē, ir tas, kā viņas izjauca kolhozus. Bija radīta brigāde “Buraks”, ravēja ar visu saimi čakli jo čakli. Zālē skatītāju priekšā māsas aicināja iznākt divus vīriešus no tās brigādes. Tie ir: Alfons Stivriņš un Ernests Stivriņš, teatrālajā darbībā — māsas vīrs Stoņs un māsas gudrais dēls Lekseits. Rudenī, kad jānodod raža, brigādes locekļi priekšsēdētājam atnesa un nodeva divus tīkliņus ražas. Īstais brīdis uz skatuves aicināt kādreizējo priekšsēdētāju Aleksandru Buko. Visi viņi saņēma māsu dāvanas: ekskluzīvas, speciāli māsu parakstītas, māla krūzītes.

Vispār jau māsas ļoti cienīja, visur aicināja uzstāties, reiz pat somu pirtī. Latvijā bija iesākušies juku laiki. Zoļa, kura emigrējās uz Krieviju, ballei par godu emigrējās atpakaļ. Zepa bija visus balles dalībniekus nostādījusi rindās, piekodinājusi, ko kuram darīt, kad saukt, kad aplaudēt, bet māsas kā nav, tā nav. Sālsmaize priekšsēdētāja rokās tūlīt saskābs...

Zoļa: “Saģērbos atsevišķā istabiņā. Tā kā man pasacīja, ka jāiet iekšā no āra, tad izgāju pa sētas durvīm, kuras māsa aiz manis aizslēdza, un devos uz parādes durvīm. Klapēju, klapēju, bet tur durvīs stāv tāds “ambals” un tikai saka: “Tjotja, ne položeno!” (Tantīt, nav atļauts!). Biju ģērbusies saplēstā pufaikā — pār robežu zem dzeloņdrātīm taču līdusi! Labi, ka māsa, kā jau gudrāka, gāja mani meklēt. Tikai tad ielaida. Redz, kā aktieriem dzīvē iet!

Kad juku laiki gāja plašumā, pagastā sāka strādāt jauns priekšsēdetājs Ivars Murāns. Pašas saaģitējām, ievēlējām. Bet aizrunā-jāmies līdz tam, ka mūsu pļāpāšanu viņš neizturēja un aizbēga... Vietā atnāca cits — Juris Japiņš, kurš no mūsu muldēšanas tā nobijies, ka šodien pat neparādījās!”

Beidzot māsas rimās, laiks dot runāt arī citiem. Viesu sabraucis daudz, tostarp stipri konkurenti. Broņa un Madaļa no Asūnes vispirms pievērsās ārstniecības tēmai. Lai zāle aplaudēja, Zoļu ar Zepu vien viltīgi smaidīja, sak, mūs jau nepārspēsiet! Broņa ar Madaļu plinti krūmos nemeta un izspēlēja mēmo šovu, rādot, kā svētkiem gatavojas jauna pilsētniece ar smalku rokassomiņu un pavecāka lauku dāma, kurai padusē pasists milzīgs nobružāts koferis. Lai kā lauķe centās, kopējot pilsētnieces izdarības, finālā pilsētniece aizgāja ar čali, bet lauciniecei nekas neatlika, kā pasist padusē savu milzīgo nobružāto koferi...

Kombuļu pagastā esot daudz neprecētu vīriešu, kuri draugiem.lv meklē savu otro pusīti. Divi — Antons un Volodja — sadūšojās un atbrauca uz Izvaltu precībās. Skraidīja pa zāli ar izdrukāto bildi un mērlenti rokās un meklēja Zoļu ar Zepu. Galu galā ieraudzīja gan. Māsas lauzījās kā jaunas meitenes, bet puiši trāpījās tādi uzstājīgi: “Ja dejā saskan, tad dzīvē saskanēs!” Labi uzdejos! Diemžēl precinieki neizturēja māsu uzdoto tempu, tādus viņām nevajagot.

Kamēr citi apcelt un precēt gribētāji vēl bija ceļā, māsas sveica sieviešu vokālais ansamblis “Rūžeņa” no Naujenes ar skanīgām dziesmām, kā arī bagātīgi apdāvināja jubilāres, pasniedzot katrai lielu sirdi (saldumu kārbu sirds formā), kalendāru un ierakstītu kompaktdisku ar savām dziesmām.

No Ūdrīšiem ieradās Stasja, Ļukada un Moņa. Galveno lomu uzņēmās Stasja un Ļukada, kuras nolēma, ka Zoļa ar Zepu svin sudraba kāzas, un sākās tā visa garā diskusija “rozā” virzienā. Maz trūka, ka viešņas dabūtu kāvienu ar krēslu pa muguru, bet viss beidzās laimīgi. Savu vainu Stasja un Ļukada izpirka ar ceļos krišanu, kad apjēdza, ka Zoļa un Zepa svin 25 gadu radošo jubileju, nevis kaut ko citu.
Skaistas pagasta meiteņu līnijdeju ansamblis “Harmonija” dejoja tā, ka pat Zoļai un Zepai mute bija ciet.

Vislielākā saskare māsām laikam ir ar Šķeltovas pagastu. Ļena Afanasjeva vēl pasākuma sākumā aizpildīja nelielu pauzīti, izpildot skumīgu, bet tuvējam Lieldienu laikam ļoti piemērotu dziesmu, kas nedaudz piebremzēja pārlieku uzvirmojušo jautrību zālē. Bet tad atklājās, ka arī Šķeltovas pagastā ir precinieks, kurš desmit gadus glabājis azotē māsu fotogrāfiju. Tukšām rokām precībās nebrauc neviens, šis kavalieris atveda desmit gadus izturētu “Akdam” pudeli. Jaunajai paaudzei tas laikam neko neizsaka, bet četrdesmitgadniekiem viss skaidrs bez komentāriem — bez “Akdam” neiztika nevienā tusiņā. Un kā viņš māsas dancī grieza! Kombuļu večuki —Antons un Volodja — skaudībā vien pirkstus grauza. Tomēr arī šoreiz māsas izrādījās nepielaidīgas un kārtējais precinieks mājup devās, galvu nokāris.

Lielu jautrības dzirksti sagādāja četras lepni tērpušās aulejietes, kuras dziedāja tieši māsām veltītas dziesmas. Ne jau dziesmas sasmīdināja publiku zālē, bet tās dāvanas, kuras četrotne cēla gaismā no milzīgās koka lādes: briljantu krelles (sīpolu virtene) un vīrietības simbolu, kas izgatavots no pāris bietēm un burkāna, kam virsū uzvilkts aizsargtērps. Ak, jā, vēl arī katrai māsai pa pūpolslotai ceļošanai.

Skaistas pagasta Gunefa tā steidzās uz pasākumu, ka iebrauca grāvī un apgāza savu transporta līdzekli. Par laimi pasaulē netrūkst labu ļaužu, kas izlīdzēja tikt uz priekšu, un galu galā viņa paspēja uz jubilejas svinību pašām beigām. Bet pats galvenais — nenokavēja svētku galdu. Es tur biju, medu, vīnu dzēru, pa bārdu tecēja, bet mutē netika.

Juris ROGA