Trīsdesmit ceturtā adrese

Pārkāpuši Valentīnas Šļahotas lauku mājas slieksni, mēs pat necerējām uz priecīgu sarunu. Tuvo cilvēku zaudējums uz ilgu laiku atstāj sirdī nedziestošas rētas. No otras puses mūsu laimesta galvenā vērtība ir tāda, ka korespondenti iegūst jaunus draugus un reizē dziļāk iepazīst reālo dzīvi, kas nekādi nekļūst vieglāka. Mūs vienmēr sagaida ļoti sirsnīgi, lūk, arī Valentīna neatteicās no īsas sarunas.

Katra cilvēka dzīve ir jauna daudzcietušās Latgales vēstures lappuse. Savās atmiņās mūsu sarunbiedri vienmēr atgriežas jaunībā, viskaistākajā un visneaizmirstamākajā dzīves periodā. Tā notika arī šoreiz. Valentīna dzimusi kaimiņu Rēzeknes rajonā. Pašai pat neticas, ka jau pusgadsimta aizritējis kopš tā laika, kad viņa, Malnavas sovhoztehnikuma absolvente, pēc norīkojuma atbrauca uz sovhozu “Cīņa”, kas ātri pārtapa par sovhozu “Voshod”. Te jaunā speciāliste satika savu nākamo vīru. Divatā par pastāvīgu dzīves vietu viņi izraudzījās tolaik perspektīvo Kromanišķu ciemu. Valentīna strādāja par laukkopības brigadieri, vēlāk nolēma mainīt specializāciju, uzskatīdama, ka darbs lopkopībā ir nedaudz vieglāks. Sovhoza otrajā iecirknī tolaik bija aitu ferma un govju novietnes, kur viņa strādāja par brigadieri, neaizmirstot arī par savu galveno sievietes misiju: Dievs dāvāja krietnajai lauku ģimenei divus dēlus un meitu.

Kopumā viss bija labi, taču astoņdesmito gadu beigās sākās problēmas, kas saistītas ar darba roku trūkumu. Sovhoza vadītāji pat brauca uz kaimiņu Baltkrieviju vervēt mehanizatoru un lopkopju kadrus. Zināma lieta, ka īsti darbarūķi visur bija augstu vērtēti, bet uz iebraucēju vervētāju āķa visbiežāk uzķērās tie, kurus vilināja tukšie sovhoza dzīvokļi. Tajos grūtajos gados brigadierei Šļahotai ne jau no labas dzīves nācās pašai aizstāt gan slaucējas, gan arī ganus.

Valentīna atceras, cik grūti bija ar mājas celtniecību. Viņas dzīvesbiedrs Jānis bija celtnieks, taču mājas un saimniecības ēku būve prasīja ilgus trīs gadus. No solītā plaukstošā sovhoza iecirkņa tā arī nekas neiznāca, un tagad Kromanišķiem, tāpat kā daudziem citiem Latgales ciematiem un ciemiem, draud pilnīga izmiršana. Slēgta pasta nodaļa un veikals kaimiņos, labi ir tikai tas, ka tuvu atrodas lielceļš un gleznainais Kairīšu ezers. Viņai ir teicami kaimiņi Janīna un Jānis Vilgerti, ar kuriem Valentīnu sen saista bezgalīgas lauku rūpes. Trīsdesmit piecos godīgā darba gados viņa nopelnīja tikai 108 latu pensiju, tāpēc, pat palikusi viena tukšajā mājā, Valentīna turpina saimniekot, tur pāris brūnaļu. Visdrīzāk pēc sena zemnieku paraduma nekā vajadzības spiesta. Dēls Andrejs un meita Skaidrīte neaizmirst māti — pastāvīgi apciemo viņu. Bērni apmierina viņas galveno vajadzību — atved grāmatas no tautas bibliotēkas. Lasīšana ir sens pensionāres vaļasprieks. Viņai ir arī personīgā bibliotēka, taču pēdējā laikā Valentīnu aizrāvuši detektīvi un sērijas “Lata romāns” grāmatas. “Ko lai vēl dara ziemā, kad naktis ir garas,” nopūtās mana sarunbiedre.

Valentīna sirsnīgi paslavēja Krāslavas un Dagdas novada laikrakstu un, kā man likās, ne tikai pieklājības pēc. Viņu īpaši interesē jaunākās ziņas, ko viņa meklē un atrod “Ezerzemes” lappusēs, bet citus laikrakstus viņa nepasūta. Savā ilgajā mūžā viņa laimēja tikai vienu reizi, tāpēc pēc pirmās izlasīšanas iezagās šaubas: vai tik nav kļūda? No visas sirds nopriecājās par lasītājiem, kuriem uzsmaidīja laime saņemt bagātas balvas: “Laimējās, un paldies Dievam!” Mēs savukārt jutām līdzi Valentīnai, kurai nākas dzīvot nomalē. Autobuss un autoveikals atbrauc tikai divas reizes nedēļā. Kaut tikai nekļūtu sliktāk...

Ar šo skumjo publikāciju mēs arī beidzam loterijas tēmu. Gribas ticēt, ka personīgā iepazīšanās ar korespondentiem tālāk nostiprinās saikni “lasītājs — laikraksts”. Paldies visiem abonētājiem par uzticību “Ezerzemei”, kuru mēs pacentīsimies attaisnot arī turpmāk. Vienmēr ceram uz jūsu palīdzību. Mēs turpinām tēmu “Aizmirstie cilvēki”, tā ka rakstiet vai zvaniet redakcijai. Ziņojiet arī labu cilvēku uzvārdus, par kuriem jums gribētos izlasīt laikrakstā “Ezerzeme”. Neatkarīgajam laikrakstam galvenais vērtētājs ir lasītājs. Atcerieties to vienmēr.

Aleksejs GONČAROVS