Kad vecums nav šķērslis

BickovsPašlaik draudzīgais ģimenes pāris, kā saka, atrodas pelnītā atpūtā, tikai par nodrošinātām vecumdienām tagad nav pieņemts runāt. Nesenā pagātnē Anna strādāja par medmāsu, Ivans — par elektromehāniķi, ar ko arī izpelnījās krāslaviešu simpātijas. Par savām meitām dzīvesbiedriem Bičkoviem sirds ir mierīga: Tatjana un Olga ar ģimenēm dzīvo Rīgā, aplaimojot vecvecākus ar diviem mazdēliem un divām mazmeitām. Līdz šim es pazinu Ivanu pavirši, taču, turpinot laikraksta tēmu par izcilā mākslinieka Andreja Gorgoca audzēkņiem, kurš Krāslavā atvēra studiju, man bija jāsazinās ar tās vecāko audzēkni. Būdams pēc dabas ļoti pieticīgs cilvēks, viņš, kaut arī ne uzreiz, tomēr piekrita tikties muzeja izstāžu zālē. Ar laiku mums paveicās: spilgta pavasara gaisma, kas strāvoja no logiem, radīja gleznās īpašu zaigojošu krāsu harmoniju. Stends ar Ivana Bičkova gleznām atšķīrās no viņa kolēģu darbiem.

Uz Krāslavu dzīvesbiedri Bičkovi pārvācās pirms četrdesmit gadiem, un, izvēloties jauno dzīves vietu, Ivans zināja, ka agri vai vēlu viņš smelsies iedvesmu šajā skaistuma ziņā unikālajā provinces pilsētā upes ielokā. Interese par zīmēšanu viņam radās jau agrā bērnībā: mācoties skolā, Vaņa labprāt noformēja sienas avīzes, bet vecākajās klasēs ar interesi apmeklēja tēlotājas mākslas pulciņu, kur gatavoja izmēģinājuma etīdes ar akvareļa un eļļas krāsām. Bet pieauguša cilvēka dzīve, tāpat kā vecāku pienākumi, visu laiku novirzīja hobiju uz vēlāku laiku, taču radošuma uguntiņa viņa uzņēmīgajā dvēselē nekad neapdzisa. Koncertu, izstāžu, masu svētku apmeklēšana vēl vairāk uzkarsēja tieksmi pašapliecināties. Tikai sasniedzot 70 gadu slieksni, tā stunda sita...

Ivans atzinās, ka viņa jau vēlā pievēršanās mākslai sākās ar Andreja Gorgoca izstādes apmeklējumu. Meistara neparastie darbi viņu vienlaikus gan pārsteidza, gan apbūra. Vēlāk laikrakstā viņš ieraudzīja uzaicinājumu uz nodarbībām mākslas studijā ar svarīgu precizējumu — bez vecuma ie-robežojuma. Taču iezagās šaubas: ka tikai nenokļūtu skolēnu kompānijā... Piezvanīja Ņina, un, pārkāpis improvizētās mākslas studijas slieksni, Ivans saprata, ka ne jau viņš viens ir ar solīdu dzīves bagāžu: Jevģēnijs Iļjiņecs un Fēlikss Lukaševičs ir viņam piemērota kompānija. Meistars izturējās godbijīgi pret vecāko studijas audzēkni, un viss bija labi. Pirmās etīdes Ivans zīmēja uz kartona ar akrila krāsām. Uzzīmēt uzplaukušu pūpolzaru nebija tik vienkāršs uzdevums, taču grūtākajos brīžos Andreja roka palīdzēja pārvarēt pirmo kautrību. Pēc pāris mēnešiem pārliecība nostiprinājās. Audekla un krāsu iegāde nav lēts prieks, vēl jo vairāk tāpēc, ka pensionāri mūsu valstī nav izlutināti ar uzmanību. Meita Tatjana, gluži kā uzminējusi tēva vēlmes, sameklēja Rīgā nepieciešamo linaudeklu un eļļas krāsas, ko Ivans pieņēma kā visdārgāko dāvanu. Etīžu gleznošana viņam kļuva par īstiem dvēseles svētkiem, un, kā drīz vien noskaidrojās, Andrejs Gorgocs izrādījās talantīgs gleznošanas skolotājs. Uzklausot skolotāja padomus, Ivans sāka gatavot ainavu fotogrāfiju kopijas, lai gūtu iemaņas darbā ar otu. Ja studijas audzēkņi sagatavoja ziemas demonstrējumam lielāko daļu mācību darbu, tad Ivana stends krasi atšķīrās: piecas izvēles ainavas un viena klusā daba ar rudzupuķēm. Pārsteidzoši ir tas, ka starp pirmajiem izstādes apmeklētājiem atradās arī tādi, kuri interesējās par iespēju iegādāties Bičkova ainavas.

Lakoniskie sižeti, telpas plašums, zilzilās debesis... Otro reizi es ilgi aplūkoju vecākā studijas audzēkņa darbus, bet viņš godīgi atzinās, ka gleznu “Daugava”, kas uzzīmēta dabā, viņš ilgi nav varējis pabeigt. Kad ar meistara palīdzību izdevās tikt galā ar mākoņiem, tad varēja arī pielikt punktu. Kopā mēs vēlreiz apskatījām krāšņo skolotāja un viņa audzēkņu darbu ekspozīciju. Es ievēroju, ka Ivans ilgi kavējās pie gleznas “Spoks”, šim Andreja sirreālisma darbam piemīt īpašs spēks, kas pievilina skatītājus. Mans sarunbiedrs sirsnīgi atsaucās par Ainas Annicānes izstādes kolekciju. Acīmredzot to ietekmēja agrāk iegūtā mākslas pieredze. Pirms gadiem pieciem Krāslavā pat notika viņas personālizstāde. Ivans norādīja, ka Ainai ir bagāta iztēle, viņa var zīmēt pat pēc atmiņas. Tikai katra glezna autorei prasa milzu darbu. Ivans labi zina, cik mokoši tapa glezna “Pie grāfu pils”. Toties tagad tā ļoti efektīgi izskatās izstādē. Savu vēlo radošo atmodu Ivans Bičkovs saista ar Andreja Gorgoca vārdu. Viņš ir pateicīgs liktenim par tikšanos ar šo neparasto cilvēku — lielisko meistaru un labestīgo skolotāju. Pašlaik Ivans strādā pie ainavas, kurā redzami bērzi...

Aleksejs GONČAROVS