Kur bērzu birzīs pogo lakstīgalas

Zemnieka maize, kas slacīta sviedriem, allaž bijusi sūra, tāpēc lielā nauda Latvijas galvaspilsētā un ārzemēs aizvilināja daudzus lauku cilvēkus no dzimtajām vietām. Pazīstamo parunu “Labi ir tur, kur mūsu nav” es neviļus atcerējos, paciemojoties pie Valentīna un Alīnas.

Kāpēc piemājas saimniecībai dots nosaukums “Augstbirzes”, ir vienkārši uzminēt: kad Ruskuļevas ciema apkārtne kļuva par lielu sovhoza meliorācijas objektu, Valentīnas vecāki nevarēja pat iedomāties, ka kultivētās zemes ar laiku kļūs par viņu mantojamo īpašumu. Aizritēja gadi, arī dziesmotā revolūcija, bet kaimiņos vecajai viensētai Valentīns uzbūvēja savu jauno māju, kas ļoti veiksmīgi iekļāvās plašo tīrumu gleznainajā ainavā, ko ieskauj balto bērzu birzis. Pēc kāda laika viensētā kalnā parādījās dīķis, kura krastā tiek būvēta pirtiņa, kas atgādina pasaku namiņu.

Atceroties grūto celtniecības laiku, Valentīns un Alīna ar pateicību atsaucās par abu vecākiem, kuri sniedza palīdzību jaunlaulātajiem, tāpēc izdevās iztikt bez kredītiem.
Desmit gadi aizritēja kopš tā laika, un tagad dzīvesbiedri Kisļaki jau saka, ka miteklis pilnībā iekārtots. Ar saimnieku atļauju es apstaigāju istabas un neviļus nobrīnījos: brīnišķīgs interjers, mūsdienīgas mēbeles, kas rada īpašu mājīgumu, un pilns elektrotehnikas komplekts, kurā ir pat mājas kinoteātris. Patiešām skaisti dzīvot neaizliegsi. Sadzīve tāda pati kā pilsētā.

Grūtajā pārejas laikā Valentīns un Alīna, abi zemnieku bērni, dzīvoja kā mācēja, taču bez darba nekad nesēdēja. Viņiem pat nav zemnieku saimniecība, bet gan piemājas saimniecība, taču pusotra desmita hektāru zemes viņiem pilnībā pietiek, lai turētu piecas slaucamas govis. Pirms pāris gadiem viņi sagatavoja projektu, un tagad ir gan sava piena telpa ar atdzesēšanas iekārtu, gan slaukšanas aparāts. Ģimenes pienākumi sen sadalīti: Alīna pilda zootehniķa un grāmatveža funkcijas, bet Valentīns — inženiera, mehanizatora un celtnieka. Tas ir teorētiski, bet praktiski visus darbus viņi veic kopīgi.

Diplomētais mehanizators izjūt īpašu mīlestību uz tehniku, tāpēc vecais traktors MTZ-82 vēl no sovhoza laikiem kalpo arī šobaltdien. Turklāt ar traktoru, kas iegādāts kopīgi par pajām, Valentīns sniedz mehanizētus pakalpojumus bijušajiem pajdalībniekiem. Viņam ir viss nepieciešamo rīku komplekts, bet ar graudu kombainu izlīdz labākais draugs Jāzeps Lubgāns. Galvenās vasaras rūpes ir lopbarības sagāde, kuru dzīvesbiedri Kisļaki veic saskaņā ar savu tehnoloģiju nepresējot: pļaujmašīna, grābeklis, “Sigulda”. Labas siena platības ļauj viņiem pastāvīgi sarūpēt kvalitatīvu sienu. Piesardzīgie zemnieki arī tagad cenšas iztikt bez kredītiem, nepalaižot garām iespēju saņemt subsīdijas. Tā viņi arī dzīvo: mierīgi, ar pārliecību, radīdami mājā pārticību. Viņiem viss uz priekšu izplānots: pabeigs pirtiņas celtniecību par prieku sev, iegādāsies datoru. Automobilis “Audi-80” viņiem nav nekāds jaunais, taču Valentīna prasmīgajās rokās jebkura tehnika strādā gluži kā pulkstenis. Diviem vadītājiem vienas mašīnas pietiek, visādā ziņā pagaidām, bet turpmāk redzēs, kā būs. Ja nu radīsies lieka nauda... Par to runājot, mēs draudzīgi pasmaidījām. Ja radīsies... Nesenais īpašuma noformējums zemesgrāmatā dzīvesbiedriem Kisļakiem izmaksāja pieklājīgu summu. Ar katru gadu dzīve nekļūst vieglāka. Mani sarunbiedri nav aizmirsuši to laiku, kad pārbūves piekritēji laukos solīja, ka litra piena un degvielas cena izlīdzināsies. Iznāca gluži otrādi: par kilogramu piena lauku ļaudīm dod divus desmitus santīmu, bet dīzeļdegviela maksā apmēram septiņdesmit. Kas būs tālāk, vispār nav zināms, neapturamā inflācija lauku ļaudis noveda līdz stresam. Ir grūti dzīvot bez pārliecības par rītdienu. Nākas skaitīt katru santīmu, tāpēc, ierodoties darīšanās uz pilsētu, Valentīns un Alīna nepalaiž garām iespēju iegādāties preces lielveikalos par tā sauca-majām akciju cenām. Ir labi, kad pārtikas produkti savi. Lūk, arī ciemiņus no redakcijas viesmīlīgie saimnieki pacienāja ar kūpinātu lauku gaļu, tās smaržu mēs ilgi neaizmirsīsim.

Dzerot tēju, Kisļaki atcerējās, kā viņi agrāk šaubījušies: braukt uz pilsētu darba meklējumos vai meklēt laimi laukos? Meitene no Ezerniekiem un Svariņu puisis toreiz pieņēma pareizu lēmumu, palikdami uzticīgi savām Latgales saknēm. Lai arī ir grūti, taču sakāmvārds “Dzimtajās mājās arī sienas palīdz” apstiprinājies gadsimtu gaitā. Kā tagad kļuvis skaidrs, inflācija sasniegusi globālus apmērus, bet energonesēju cenas, kas pastāvīgi kāpj uz augšu, pazemina ātras laimes meklētāju augsto peļņu pat bagātajās valstīs. Dzimtās mājas vienmēr bija un būs visdrošākais patvērums, jo tā ir īsta laime, kad, saulei austot, tu izej uz sliekšņa un redzi: tavā pļavā ganās brūnaļas un lakstīgalas pogo birzī, kas arī pieder tev. Cilvēki, kuri dzīvo svešumā, dzimtās vietas redz sapnī līdz pat pēdējai dzīves stundiņai.

... Nemanot aizritēja 15 kopdzīves gadu. 11. septembrī dzīvesbiedri Kisļaki atzīmēs stikla kāzu jubileju. Lai ģimenes saites būtu vēl ciešākas, tieši pirms pieciem gadiem viņi salaulājās Bukmuižas baznīcā. Lai Dievs jums palīdz arī turpmāk, krietnie un patīkamie cilvēki!

Aleksejs GONČAROVS