Pasaules malā...

Viesmīlīgie saimnieki atklāti pastāstīja, ja nebūtu tik labsirdīgas un atsaucīgas pagasta padomes priekšsēdētājas, kāda ir Biruta Silava, vienīgās dzīvās dvēseles “Alkšņos” būtu divi pensionāri un meža zvēri. Pagasta priekšsēdētājai Henriks ar dzīvesbiedri Irēnu saka vislielāko paldies par pērnajā gadā ierīkoto ceļu uz viņu mājas pusi. Agrāk no lielceļa šurp varēja nokļūt, tikai braucot ar apvidus auto vai kājām, brienot pa dubļiem. Ne jau velti savulaik prātojuši, kādu automašīnu iegādāties, Henriks deva priekšroku prastajai, bet visnotaļ ņiprajai “Ņivai”, nevis lepnajiem “Audi”, “Wolksvagen” vai tamlīdzīgu marku spēkratiem.

Saimnieks neņēmās apgalvot, vai ciems Vonogi savulaik tā nosaukts šo putnu lielā skaita dēļ, toties savas mājas nosaukuma izcelsmi zināja gan: “Šeit visapkārt alkšņi vien, alkšņi vien...”

Ar putnu dziesmām un krāšņajiem dabas skatiem mūsdienu jauno paaudzi ne laukos noturēsi, ne atvilināsi šurp dzīvot, tālab abi pensionāri “Alkšņos” mīt divatā. Ne kaimiņu tuvumā, ne pašu audzināto bērnu, vien mednieki šurp laiku pa laikam ierodas cerībā nomedīt kādu zvēru...

Henrika meita Vija šobrīd apmetusies uz dzīvi Īrijā, Dublinā. Viņa dzīvesbiedres Irēnas bērni tāpat izklīduši pasaulē. Meita Lada jau gadus sešus mīt Itālijā. Savulaik devusies strādāt uz šo visā pasaulē neparasti populāro tūrisma zemi, kas piesaista ar silto jūru, burvīgām ainavām, bagātīgo pasaules kultūras mantojumu un daudziem citiem labumiem. Itālijā sapazinās ar nākamo vīru, apprecējās un laikam ir uz ilgu palikšanu. Dēls Aleksandrs apprecēja meiteni no Sanktpēterburgas un aizbrauca dzīvot uz kādreizējo Krievijas galvaspilsētu, par kuras iekšējo un ārējo krāšņumu klīst leģendas.

Tikai jaunākā meita Jeļena palikusi Latvijā, iekārtoja ģimenes ligzdu vecākiem savulaik piederējušajā četristabu dzīvoklī Daugavpilī. Viņai ir sava firma pārtikas produktu tirdzniecības jomā.

Henriks un Irēna satikās Daugavpilī. Viņš ieradās no laukiem, viņa — no Rīgas. Viņš bija šoferis, viņa — šuvēja. Kopīgu bērnu abiem nebija, toties tagad ir seši mazbērni.

Irēna ar smaidu atceras, kā, sadzirdot latviešu valodu, daugavpilieši pagriezušies skatīties — kas tie par ārzemniekiem? Viņai tas šķita ļoti nepierasti, jo rīdzinieki tā nereaģēja: “Esmu no jauktas ģimenes: tēvs — latvietis, māte krieviete. Mācījos krievu skolā, bet latviski labi saprotu. Kad kārtoju eksāmenu latviešu valodas kategorijas iegūšanai, man uzreiz piedāvāja kārtot uz otro, bet eksāmena laikā atskanēja: “Kāda otrā? Augstākā!” Mājās ar vīru gan runājam krieviski, viņš nevēlas runāt latviski. Bet vajag runāt, citādi valoda aizmirstas.”

Varbūt abi nekad nebūtu pametuši Latvijas otro lielāko pilsētu, bet, līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, jau-najā valstī sāka plosīties bezdarbs. Henrika pēdējā darbavieta bija Daugavpils teātrī, turpmāk šoferis ar 40 gadu darba stāžu vairs nevienam nebija vajadzīgs. Šuvējas papildināja bezdarbnieku rindas, Irēnai atlika vien gaidīt rindā, cerot, ka paveiksies un tiks pieņemta darbā filiāles vadošajā uzņēmumā, jo šūšanas cehu pie dzelzceļa stacijas vispār slēdza. Savukārt Krāslavas šūšanas fabrikā darbarokas tobrīd vajadzēja un Irēnu uzreiz pieņēma darbā, no kurienes viņa aizgāja priekšlaicīgā pensijā.

“Lauki man bija pagalam sveši,” atmiņās dalās Irēna. “Agrāk ar lielu bijību gāju ar līkumu apkārt govīm, bet te tās jāiet slaukt. Skolotājs bija pašas vīrs — viņš man, dzimušai rīdziniecei, iemācīja lauku sievietes darbus. Tagad kūtī ir divas govis, trīs aitas, truši, bija arī cūka, bet nesen nokāvām. Ogu gan te apkārtnē nav daudz, izņemot avenes. Toties sēnes aug uz nebēdu — dzīvesbiedrs pusstundas laikā pielasa pilnus spaiņus. Tās vārām, kaltējam, saldējam, gatavojam visādos veidos. Tiesa, šogad arī sēņu bija pamaz. Sakari šai pusē tikai mobilie, turklāt tīkla pārklājums ir tikai LMT. Mēs šeit dzīvot varam, bet bērni gan neplāno atgriezties dzimtenē, vismaz pagaidām. Starp citu, meita pat aicināja mūs pamest laukus un braukt dzīvot pie viņiem uz ārzemēm. Visi mūsu bērni labi iekārtojušies, visiem labs darbs, ar dzīves apstākļiem apmierināti — nav iemesla atteikties no sasniegtā. Ciemos pie mums viņi atbrauc, nesen šeit viesojās vīra meita Vija ar savu vīru no Īrijas. Atveda ciemakukuli. Tiesa, uzkavējās tikai dažas dienas — viņiem visu laiku prātā darbs, darbs un vēlreiz darbs... Tādas profesijas, ka citādi nevar.”

Pērnā gada aprīlī Irēna izmantojusi iespēju apciemot savas meitas Ladas ģimeni Itālijā, no kurienes atgriezusies ar patīkamiem un neizdzēšamiem iespaidiem.

Henrikam gan ir savs, skarbāks viedoklis par izveidojušos situāciju: “Tas, ka tik daudzi latvieši un citi Latvijas iedzīvotāji ir aizmukuši uz ārzemēm, nav normāli. Bērniem vajag augt, dibināt ģimenes un strādāt savā dzimtenē, savās mājās. Ne uz to pusi valsts savu politiku ir pagriezusi, ne uz to pusi... Vairāk bija jādomā tieši par laukiem, par lauku cilvēku vajadzībām. Ja laukus pavisam aizmirsīs un pametīs, mūs sagaidīs baisi gadi. Bet uz to viss iet. Latgale vienmēr bija nabadzīga, bet ne tik nabadzīga, kā šodien. Man ir 11 hektāru zemes, es varētu paņemt klāt vēl vectēva zemi, bet kas un ar ko uz tās strādās? Traktoru par savu pensiju man nenopirkt, turklāt manā vecumā uz zemes vairs nav ko darīt. No mūsu bērniem laukos strādāt neviens negrib, jo viņi izauguši absolūtie pilsētnieki.”

Juris ROGA