Trīs laimīgi cipari 8

Tam bija attaisnojošs iemesls: pārskata izstādes prezentācijas dienā Sandra Vecele atradās galvaspilsētā, kur turpina mācības Rīgas medicīnas koledžā. Es lieliski pazīstu viņas vecākus Anatoliju un Natāliju, kuri strādā robežsardzē, tāpēc Sandras koordinātes nebija ilgi jāmeklē. Mēs tikāmies, protams, sestdienā, kad viņa atbrauca mājās.

Uzreiz noskaidrojās, ka 2005. gada ģimnāzijas absolvente pēc rakstura ir radošs cilvēks ar daudzpusīgām interesēm. Viņa pabeigusi Krāslavas mūzikas skolu, dejojusi pie Lidijas Trušeles, uzstājusies uz skatuves, aizrāvusies ar datoru, fotografējusi par prieku sev. Arī ta-gad, mācoties koledžā, nezaudē laiku veltīgi: nesen viņa pabeidza profesionālo masieru kursus — dzīvē viss var noderēt. Atšķirībā no ģimnāzijas medicīnas mācību iestādē galvenā uzmanība tiek veltīta lietišķo zinātņu apgūšanai, bet Sandras aicinājums bija radoša pašapliecināšanās.

Pierakstīties Andreja Gorgoca studijā meitenei palīdzēja Marina Procevska, ģimenes ārste un Sandras vecāku tuva paziņa. Tiesa, bija viens apstāklis, kas sarežģīja situāciju: studiju meitene sāka apmeklēt pusgadu vēlāk par citiem. Tomēr Andrejs Gorgocs ir no tiem cilvēkiem, kuri neprot atteikt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Sandrai bija neliels trumpis — bērnībā neilgu laiku apmeklēja nodarbības mākslas skolā, ļoti patika arī zīmēšana. Radošā darba kolēģi sirsnīgi uzņēma Sandru savā saimē: sākumā palīdzēja viņai ar molbertu un zīmuļiem. Pirmais uzdevums — uzzīmēt etīdi ar petrolejas lukturi un grozu ar kļavu lapām — izrādījās ne pārāk grūts. Uzmanīgi apskatījis jaunās audzēknes zīmuļa uzmetumu, skolotājs pat nedaudz paslavēja: “Pirmajai reizei nemaz nav slikti.” Pārliecību vairoja arī studijas biedru draudzīgā attieksme, bet vēl vairāk — pilnīgas jaunrades brīvības gaisotne. Kad izmēģinājuma darbs krāsu izpildījumā iezaigojās, iesācēju mākslinieci negaidot pārņēma īsta prieka izjūta. Sandru aizrāva radošs process, un viņa ar azartu sāka gleznot otro etīdi — kluso dabu ar Voltēra ģipša galvu. Šoreiz viņa jau zīmēja ar akrila krāsām uz audekla, kas bija krietni sarežģītāk. Studijas audzēkņi divas reizes nedēļā apmeklēja Gorgoca darbnīcu, bet mācības koledžā ļāva Sandrai sēsties pie molberta tikai svētdienās. Tāpēc otrā uzdevuma pilnīga pabeigšana prasīja pusotra mēneša. Radošā procesa turpinājums pēkšņi pamodināja Sandras dvēselē īpašu simpātiju gaiši violetai un zilai krāsai, jo glezniecībā katrs iesācējs mākslinieks ilgi iet savas uztveres meklēšanas un apkārtējās pasaules attēlošanas ceļu. Par dzīvespriecīgu krāsu viņa uzskata arī zeltainus toņus, tāpēc tagad Sandra zīmē triju gerberu kompozīciju bez vāzes. Aizritējis mēnesis darba pie trešās gleznas, bet galu vēl neredz.

Sandrai ļoti gribējās tikt uz izstādes atklāšanu, kur tika eksponēti arī viņas pirmie darbi, taču tajā janvāra ceturtdienā bija eksāmens koledžā. Toties nākamajā svētdienā viņai izdevās nokļūt muzejā, kā saka, izņēmuma kārtā. Viņa iegāja zālē un uzreiz sāka vērīgi apskatīt skolotāja gleznas. Visneaizmirstamāko iespaidu uz sajūsmināto audzēkni atstāja glezna “Flora”. Puķu dieviete, ziedoņa simbols, kas uzgleznota sirreālisma manierē, izstaroja kaut kādu noslēpumainu gaismu, apspīdot apkārtējo telpu. Sandra uzmanīgi ielūkojās grāfu Plāteru pāra sejās, kuri ir atjaunotais Krāslavas vēstures simbols, ilgi nevarēja novērst skatienu no Puškina portreta.

Tagad Sandra atzīstas: ieraudzītā ziemas kolekcija viņai kļuva par negaidītu un patīkamu skolotāja augstās meistarības un viņa audzēkņu radošo iespēju atklājumu. Viņai tas bija pirmais nopietnais mākslas eksāmens. Kopā ar draugu Oļegu viņi pavadīja izstāžu zālē vairāk nekā stundu. Vērīgi apskatot studijas dalībnieku darbus, kuri uzdrīkstējās ieiet skaistuma pasaulē, Sandra neviļus pasmaidīja, atceroties neseno savas jaunrades sākuma ceļu. Pārmetusi sev laika trūkumu, nolēma turpināt. Un izjuta patīkamu skaudību pret Jevģēniju Iļjiņecu, Marinu Procevsku un Irēnu Lukjansku. Viņa sacīja: “Vēlreiz pārliecinājos, ka jāizkopj radošums. Kopš bērnības man patika izšūt, pati gatavoju apsveikuma atklātnes, bet tagad esmu pateicīga liktenim un Andrejam Gorgocam par to, ka sāku apgūt glezniecības pamatus. Rīgā nezaudēju laiku veltīgi: ne tikai mācos, bet arī apmeklēju teātri, operu, mākslas izstādes, kas arī stimulē radošo garu. Interesējošo informāciju pastāvīgi meklēju un atrodu Internetā. Ar prieku atgriežos mā-jās, kur mani gaida vecāki, divi brālīši un darbs (veicu socioloģiskas aptaujas). Ja ir noskaņojums, sēžos pie pianīna, vasarā plānoju apgūt ģitārspēli. Pagājušajā rudenī nokārtoju eksāmenu autovadītājas tiesību iegūšanai un tagad ar prieku vadu automašīnu.”

Sarunas nobeigumā uzmanīgi ieminējos par mazās dzimtenes tēmu. Bēdīgi, taču fakts: mūsu pilsētu atstāj cilvēki spēku un gadu plaukumā. Sandra lakoniski norādīja, ka katrs cilvēks redz dzīvi tādu, kādu viņš to vēlas redzēt. Starp citu, pagājušajā vasarā viņas draudzene rīdziniece Diāna, kura apmeklēja Krāslavu gurķu svētkos, neslēpa patiesu sajūsmu: galvaspilsētā ir pastāvīga rosība un steiga, bet provinces pilsētiņā pārņem pilnīgas brīvības un miera sajūta.

Tagad mana sarunbiedre ir patīkamu notikumu gaidās. Neparastā dienā — 08. 08. 2008. — viņai aprit divdesmit gadu! Galvenais atklājums dzīvē Sandrai jau ir izdarīts: aizraušanās ar jaunradi palīdz viņai gūt īstu estētisku baudu dzīvē.

Aleksejs GONČAROVS