Panākumi neizpalika

Konkursam ir trīs kārtās: skolu konkursi, reģionālie konkursi un valsts konkursa fināls 2008. gada 13.-14. martā Rīgas 2. mūzikas skolā. Tā mērķi ir: attīstīt audzēkņu profesionālās prasmes ansambļu spēlē un uzstāšanās kultūru; pārraudzīt izglītības kvalitāti profesionālās ievirzes mūzikas izglītības iestādēs — mācību darba procesu, pedagogu un audzēkņu darba rezultātus; konstatēt profesionālās mūzikas izglītības sistēmas tālākās attīstības vajadzības un iespējas, sekmējot radošu mācību procesu skolās.

Konkursa II kārtā ļoti veiksmīgi startēja Krāslavas mūzikas skolas saksofonistu ansamblis — Anastasija Ivanova, Gunta Bogdāne, Aiga Krute, Diāna Osipova, Madara Ērgle, Evija Vagale, Mārcis Galējs, Jānis Makņa un Santa Dzalbe (pedagogs Jānis Greckis) — izcīnot 1. vietu. Viņu repertuārā: R. Bodingbauers — Klasika; Dž. Edmondsona aranžējums — Veltījums Lui Armstrongam; Dž. Lenons — Ledi Madonna, A. Edvala aranžējums.

Savukārt Krāslavas mūzikas skolas saksofonistu kvartets — Anastasija Ivanova, Gunta Bogdāne, Aiga Krute, Diāna Osipova (pedagogs Jānis Greckis) — ierindojās 2. vietā valsts konkursa II kārtā. Viņu repertuārā: R. Parkers — Dūdu joks; Trads — Mazā Brauna krūze, L. Eņģeļa instrumentācija; angļu tautas dziesma — Skaborougha tirgus, Dž. Hadža aranžējums.

Pedagogs J. Greckis kopumā apmierināts ar savu audzēkņu veikumu, lai gan spēcīgais kvartets tomēr palika otrajā vietā. Mūzikas skolas audzēknes Santa Dzalbe un Gunta Bogdāne, kuras pārējie audzēkņi deleģēja sarunai ar žurnālistu, pauda prieku par veiksmīgu uzstāšanos konkursa otrajā kārtā, tomēr piebilda, ka tieši kvartetam tika prognozēta 1. vieta, bet arī ansambļa uzvara izrādījās ļoti patīkams pārsteigums. Meitenes pastāstīja, ka konkurentu uzstāšanos nevēroja, lai nerastos lieks satraukums. Tomēr vēl pirms konkursa sākuma krāslavieši novērtēja savus pre- tiniekus un secināja, ka cīņā par godalgotajām vietām mūsu kolektīvi būs konkurētspējīgi.

Santa spēlē saksofonu tikai otro gadu, viņa atzīstas, ka pirmsākumos jutusi lielu uztraukumu, baidoties kļūdīties un pievilt citus kolēģus. Tagad jūtas pārliecinošāk un spēlē drošāk. Santa spēlē tikai lielajā orķestrī: “Kādreiz spēlēju klavieres, bet orķestrī viss ir citādāk — te valda izteikta kopības sajūta, viens otram palīdzam.”

Savukārt Guntai ir lielāka pieredze — saksofonu viņa spēlē ceturto gadu: “Pabeidzu klavierklasi un gribēju pamēģināt ko jaunu. Saksofons šķita eksotisks instruments, nolēmu spēlēt to. Man jau ir liela pieredze, uzstājoties dažādās auditorijās, tāpēc priekšnesuma laikā nekādu satraukumu nejūtu, ja nu vienīgi pirms uzstāšanās ir neliels lampu drudzis.”

Gunta spēlē gan lielajā ansamblī, gan arī kvartetā. Viņasprāt, lielajā sastāvā ir vieglāk, jo tajā muzikantam nav tik liela atbildība, kā kvartetā, kurā katrs spēlē savu partiju un neviens cits tevi nedublē. Guntai nebūtu iebildumu spēlēt arī solo.

Jaunietes uzskata, ka saksofons ir vienlīdz pateicīgs un demokrātisks instruments gan zēniem, gan meitenēm, jo nekādu grūtību tā apguvē nav ne viena, ne otra dzimuma pārstāvjiem. Audzēkņus priecē arī tas, ka par instrumentiem parūpējusies mūzikas skola, vecākiem tamdēļ nav nekādu izdevumu. Laiks rādīs, vai kāds no tagadējiem saksofonistiem vai saksofonistēm saistīs savu dzīvi ar mūziku. Abas jaunietes pārliecinātas, ka dzīvē noderīgas visas prasmes un zināšanas. Ja vienai šodien šķiet, ka savu dzīvi ar mūziku nesaistīs, tad nākotnē šīs domas var mainīties. Ja otrai ir simtprocentīga pārliecība, ka savu dzīvi ar mūziku nopietni nesaistīs, tad kā vaļasprieks tā paliks uz daudziem gadiem.

Juris ROGA