Laimīga un priecīga

Mūsu zvans, lai vienotos par tikšanos un balvas — ekskluzīvās krūzes — nodošanu īpašnieces rokās, viņu manāmi pārsteidza. Sirmā kundze pat pārjautāja, vai tiešām viņai tā pienākas par baltu velti?

Anastasija mūs sagaidīja Skaistas pagasta Bogdānos pie lielā ceļa, aiztaupot mums brišanu kājām pa tīrumu līdz viņas mājai. Nokārtojuši formalitātes turpat mašīnā, aicinājām pensionāri uz sarunu. Izrādās, Skaistas pagasts ir viņas dzimtā puse, kuru savulaik pameta, pārceļoties dzīvot uz Jelgavu. Lielāko darba mūža daļu Anastasija bijusi slaucēja. Strādāja sūri grūti, bet nopelnīja nelielu pensiju. Ieviešot jauno pensiju sistēmu, kas balstīta uz sociālā nodokļa iemaksu lielumu, valsts šo paaudzi vienkārši nežēlīgi piekrāpa. Anastasijai tas jo vairāk sāpīgi, tāpēc ka savā mūžā nekādus lielos labumus nav izbaudījusi, bet sāpīgu notikumu netrūka.

Tagad pensionāre atgriezusies savā dzimtajā pusē, lai mūža nogali pavadītu mājā netālu no vietas, kur kādreiz stāvējusi tēva sēta. Netālajos kapos apglabāti viņas mamma, tētis, visi viņai tuvi cilvēki.

Bērnības atmiņas sirmgalves sirdi vairāk sāpina nekā veldzē: “Mamma nomira laukā — tur kalniņā, govis pārsienot. Mēs, bērni, palikām dzīvot ar tēti, kurš atveda mājās pamāti — baltkrievieti. Manuprāt, viņa mūs nemīlēja, jo nemitīgi lamāja visādiem vārdiem. Es biju vēl maza, kad ar visu zirgu tēvu paņēma savā kalpībā vācieši. Pēc tam sākās mūsu nedienas. Pamāte pie pirmās iespējas vienu pēc otra bērnus izdzina no mājām. Tēvam bija liela ģimene, bet izklīdām kurš kur, daži nomira kara laikā. Visus brāļus un māsas es vairs pat neatceros...”

Anastasija bija precējusies, bet slimīgais vīrs jau ir viņā saulē. Kopdzīvē bijuši divi bērni: dēls gāja bojā nelaimes gadījumā, bet meita dzīvo Pierīgā.

“Ausmiņa tālu projām aizbraukusi, neapciemo mani,” vienīgo reizi mums pasūkstās Anastasija. “Esmu palikusi šeit viena pati, bet savā dzimtenē tomēr jūtos laimīga un priecīga, ka varu pati par sevi parūpēties. Lopiņus neturu, bet bites gan, jo esmu biteniece.”

Juris ROGA